Ir jāizravē dārzs. Gārsa pie gārsas, vārpata pie vārpatas, balanda pie balandas. Jāatpestī knapi sanākušās bietes, reti uzdīgušie burkāni un salnas apskādētie gurķi. Pasarg’ Dievs, līdz Jāņiem neizravēt vagas! Ko ļaudis padomās? Ko teiks? Slinki tie saimnieki, nevīžīgi guļavas… Vismaz gar ceļa malu tās vagas jāizravē, skats labāks un sirds mierīgāka. Zemenes var neravēt, viesiem būs grūtāk atrast.
Dārzs jāizpļauj. Nātres un dadži pie ķemertiņa jāiznīdē. Mauriņš jānoskuj un zāle jānovāc. Atbrauks ciemiņi, bridīs basām kājām un priecāsies. Margrietas? Tās gan var atstāt, lai pilsētnieku bērni pin vainadziņus no pļavu puķēm un neplēš peonijas ar visiem gumiem.
Māja jāsakārto. Putekļi jāizdzenā, grīdas jāmazgā un logi jāspodrina. Rīta saulē uz netīrā stikla katra mušas kaka redzama. Zirnekļu tīkli jāplēš nost, mušpapīrs jānomaina, avīzes strēmeles tualetē pret smalko papīru jānomaina un beidzot krampītis jāpieliek.