Bet zvirbuļi tomēr pielido bieži. Viņi lasīt neprot (vismaz latviski), tādēļ nezina, ka viņus te nedrīkst barot . Tāpat to nezina arī tie, kas šajā terasē runā angliski, igauniski vai pat ķīniski. Šķiet, tieši šie pēdējie, kuru vecākiem dižā Mao laikos Ķīnā lika visus zvirbuļus izķert, pie mums tieši šos putniņus uzskata par lielu brīnumu un tādēļ steidz pabarot.
Bet zvirbuļi, vienu pabaroti, neprotot atšķirt, kurš te ķīnietis, krievs vai anglis. Putnēns uzsēžas arī uz galdiņa, pie kura ir visus uzrakstus un ieteikumus ievērojošs, jau iepriekš par izpratni pateicību saņēmis latvietis.
Ko nu? Jātrenc projām. Bet zvirbuļi šajā terasē jau sen ir sapratuši, ka tāda projām tišināšana nav nopietni ņemama, tādēļ viena uz brītiņu padzītā vietā drīz jau pielido divi. Kad arī tos gribu aizdzīt, no tuvējā galdiņa pie manis pienāk kāds svešā mēlē runājošs un, cik saprotu, aizrāda, ka nevajag skopam būt un dzīvo radībiņu nepabarot. Viņš pat maizes doniņu putnu pabarošanai man piedāvā… Nu mani pārņem pārdomas, vai ar zvirbuļu projām tišināšanu neesmu svešzemnieku acīs latviešu skopuma tēlu pasaulē aizlaidis.