Anna Pēlmane teciņiem vien paspēj i savu saimniecību aprūpēt, kurā bijušas gan govis, gan cūkas, lielais vasaras darbs ir iekoptās trīsdesmit sešas vagas, kurās aug kartupeļi, burkāni, puķes, viss ikdienas galdam un ziemas krājumiem noderīgais, i atsaukties savas aprūpējamās Guntas Gundegas, kurai jau 88, vēlmēm. Nekas Annas kundzei nav par grūtu: ja vajag, aizies uz vietējo veikalu arī vairākas reizes dienā, nospodrinās loga stiklu, Valmierā sameklējot ekoloģisku tīrīšanas līdzekli, vai sagādās tikai tādu un ne citādu gaļas gabaliņu karbonādei vai īstā procenta sviestu. «Esmu arī ūdensskaitītāja rādījumu uzņēmēja, maksājumu kārtotāja, ko jau nu kuru reizi vajag, šodien kaimiņienei vēstules uz pastu aiznesu… Cilvēki jau saka, kur tāda dulla esmu radusies, bet man nav grūti. Riktīga Latgales meitene taču esmu! Laikam tāda kā Māte Terēze esmu piedzimusi. (Smejas.) Dažādus darbus esmu darījusi, desmit gadus mūsu lauku māju uzturējusi, brīvu brīžu nudien nav, tagad pat — siltumnīcās raža jāvāc, jāsaliek burkās. Bija laiks, kad strādāju par pastnieci, saule vai dubļi, ar riteni apbraucu lielus gabalus, arī ar naudu somā. Nekā nebaidījos, noskaitīju Tēvreizi, un — aiziet. Sen Rubenē esmu iedzīvojusies, te ir vislabāk. Man tā dzīve tāda pasmaga, tāpēc labāk kustos ārā no mājas, eju uz teātra mēģinājumiem.
SIRSNĪGAS, DZĪVI UN CILVĒKUS MĪLOŠAS ir rubenietes Lolita Baltgaile un Anna Pēlmane. Jāņa Līgata foto