Pagājušajā gadsimtā, kad malkas vajadzība vēl bija daudz lielāka, ne viens vien Gaujas tuvumā māju uzslējušais kurināmā sagādei prata izmantot upes piedāvājumu, kad tā kaut kur pie Strenčiem straumē iekritušos kokus palos atnesa līdz Valmierai. Reti kāds zarainis cauri pilsētai tika. Vīri, kas vēl plostu un baļķu iešanu laikus atcerējās, tad ar pamatīgiem ķekšiem dežurēja vietās, kur Gaujai Valmierā lielākie līkumi. Tur palu straume līdz pilsētai atnestos pamatīgos kokus uz brīdi pietuvināja krastam. Atlika vien aizķeksēt, noturēt un pagūt kokam uzmaukt jau iepriekš sagatavotu, krastā iestiprinātu troses cilpu. Kad pali noplaka, vien līkumā lejpus tagadējā Vanšu tilta krastā pietauvoti palika desmiti baļķēni un vairāki koki milzeņi. Daži arī bija jau sagūstīti Stāvo krastu tuvumā, citi nākamajā līkumā, pie Kazu krācēm. Katrs tādu koku sagūstītājs zināja savējos, nāca un sazāģēja, stiepa augšā pa krauju, krāva grēdā žāvēties.
PROGNOZE. Malkas krāvums uz saliņas Kazu krācēs gluži vai garantē, ka nākamajā pavasarī plūdu nebūs. Jāņa Līgata foto