Zināms, ka 1968. gada pavasarī Jautrīti Putniņu skaudīgu kolēģu apmelojumu dēļ atbrīvoja no darba konservatorijā un, pēc pianistes pašas teiktā, aizliedza koncertēt 100 kilometru rādiusā ap galvaspilsētu. Jautrīte savās atmiņās rakstīja: «Piespiedu klusēšana, aizliegums publiski uzstāties divdesmit gadu garumā tādiem cilvēkiem kā es ir ļoti smags pārbaudījums. Visa mūža garumā esmu jutusi nepieciešamību spēlēt cilvēkiem to, ko esmu iemācījusies. Ne visi var paši spēlēt, bet mūzika ir nepieciešama katra cilvēka dvēselei, jo tā bez vārdiem sakārto cilvēka morāli, dod drošības sajūtu, ka kaut kur tomēr ir apsolītā zeme, kur ir skaisti, harmoniski un pareizi.»
Uz skatuves un Latvijas Radio ierakstu studijā Jautrīte Putniņa atgriezās astoņdesmito gadu beigās. Pirmie koncerti, kuros dzirdēju Jautrītes Putniņas spēli, bija 1989. gadā, kad Jautrīte ar saviem domubiedriem muzicēja koncertu ciklā No sirds uz sirdi Valmierā, Svētā Sīmaņa baznīcā. 1990. gada rudenī Jautrīte Putniņa atsaucās uz manu uzaicinājumu un piedalījās arī Valmieras Mūzikas skolas 70 gadu jubilejas koncertā.
Tikšanās reizēs ar Jautrīti runājām par mūziku, bērniem, arī mūzikas skolu, jo Jautrīte Putniņa ir Valmieras Mūzikas skolas 1945. gada absolvente. Jautrīte ierosināja organizēt spēlēšanas svētkus — festivālu. Šo Jautrītes iniciatīvu atbalstīju, jo arī mana prioritāte vienmēr ir bijusi mūzika un izglītība. Kopējās sarunās nonācām pie festivāla idejas — rast iespēju bērniem muzicēt kopā ar profesionāliem mūziķiem, kas modinātu bērnos lielāku interesi par mūziku, kā arī rosinātu jaunos mūziķus nopietnāk izkopt savas muzikālās dotības.
JAUTRĪTE PUTNIŅA Valmieras MS 70 gadu jubilejas koncertā. Foto no Aivara Cepīša arhīva