Gandarījumu rada biedrības «Zemnieku saeima» un rakstnieces Ilzes Būmanes kopīgi radītās grāmatas «Spēka maize» atvēršanas svētki, kas notiks kongresa otrajā daļā. Šajā vērtīgajā izdevumā ir apkopoti 133 Latvijas lauku saimniecību stāsti — tik dažādi, tik iedvesmojoši un pārdomām bagāti, ka šis izdevums, manuprāt, ir viens kolosāls pienesums ne tikai Latvijas simtgadei, bet arī Latvijas lauksaimniecības vēsturei. Prieku vairo fakts, ka šajā jaunajā, plašajā izdevumā ieraudzīsim arī daudzu Vidzemē populāru zemnieku saimniecību, lauku sētu un to ģimeņu stāstus. Tur varēsim lasīt par darbīgo Grīnbergu ģimeni un viņu lauku sētu «Adzelvieši» no Burtnieku pagasta. Kā zināms, šajā sētā jau vairākās paaudzēs nodarbojas ne tikai ar graudkopību un sēklkopību, bet arī kaņepju audzēšanu un to produktu ražošanu. Grāmatā būs arī vairāku Rūjienas novada lauksaimnieku pieredzes stāsti. Jā, arī manas ģimenes lauku saimniecība ir starp tām vairāk nekā simt grāmatā aprakstītajām. «Paldies par augsto lauksaimnieka darba novērtējumu un iespēju savas saimniecības vārdu ierakstīt lauksaimniecības vēsturē» — tā droši vien grāmatas atvēršanā ar gandarījumu teiks ne viens vien lauku saimnieks un saimniece.
Un tomēr uz Zemnieku saeimas kongresu došos arī ar zināmu sarūgtinājumu un bažām par piena lopkopību kopumā. Kā zināms, pēc šā gada sākumā piena iepircēju strauji samazinātās piena iepirkuma cenas Latvija atkal ir nonākusi starp pēdējām trijām valstīm ES ar viszemāko samaksu par pienu. Sekojot līdzi tam, kas notiek biržās, tur apdraudējumu nozarei gan nesaredzu, tādēļ uzskatu, ka gaisu jauc Latvijas vietējie pārstrādātāji, kam nebija nekāda pamatojuma gada beigās tik strauji samazināt piena iepirkuma cenu. Tas norāda ne uz ko citu, kā vien uz piena kombinātu spēju un drosmi manipulēt ar zemniekiem. Un te nu nonākam pie vēl vienas problēmas. Gadi iet, nozare attīstās, bet tās dalībnieki — piensaimnieki — kā nespēj, tā nespēj vienoties un iet uz vienu mērķi — sadarbību un kooperāciju. Gadu no gada par to runājam, mēģinām pārliecināt, ka viens piena tirgū nekad nebiji un nebūsi cīnītājs, atbilstošas piena iepirkuma cenas ieguvējs, bet nekas no tā diemžēl netiek realizēts praksē. Joprojām nākas uzzināt faktus, ka atkal kāds vai kādi rada jaunus veidojumus, tā vēl vairāk šķeļot un dalot nozares spēlētājus.
Klāt Zemnieku saeimas kongress, un atkal tajā noteikti runāsim arī par mūsu nozares lielāko trūkumu — vienotību, spēju mūsdienīgi kooperēties. Esmu starp tiem, kas ir pārliecināti, ka tikai tas ir vienīgais pareizais, rītdienas ceļš, ja neesi ļoti liela ganāmpulka īpašnieks. Un, kamēr to tā pa īstam nesapratīsim, kamēr savus spēkus un piena lopkopības pieredzi neapvienosim, tikmēr ar mums pārstrādātāji un piena uzpircēji manipulēs. Lai tā nenotiktu, ir taču jāsaprot un atklāti jāpasaka: biznesā viensēta nestrādā!