Tev šo gadu laikā droši vien ir radies savs vērtējums par Vidzemes NVO. Kāds tas ir?
Vērtējums ir izveidojies, un tas diemžēl nav viennozīmīgs. Jo īpaši, kad skatos uz citu reģionu — Kurzemes un Zemgales — NVO aktīvo rosību, savstarpējo sadarbību, centieniem augt un citam no cita mācīties, tad mazliet žēl, ka mūspusē ļaudis šķiet pasīvāki. Protams, ne visur un ne visi. NVO sektorā viss ir atkarīgs no ļoti konkrētiem cilvēkiem un viņu spējām «pavilkt sev līdzi» apkārtējos.
Patiesībā jau būtu bijis jāsāk no pozitīvā. Par spīti valdošajai uzticības un līdzatbildības krīzei ir lērums cilvēku it visā Latvijā, kas apzinās savu lomu demokrātiskā un mūsdienīgā sabiedrībā. Kopš pirms teju 30 gadiem izvēlējāmies dzīvot demokrātijā, mēs visi esam pakāpeniski mācījušies to veidot un stiprināt. Šāda valsts iekārta nevar pastāvēt bez visiem trim pīlāriem — valsts pārvaldes, biznesa un sabiedriskās līdzdarbības, kuru veidojam mēs paši. Jā, esam šajā laikā piedzīvojuši neskaitāmas vilšanās, kas daudziem likušas nolaist rokas. Tāpēc man ir milzu prieks un lepnums par katru, kurš nepadodas un atrod sava «zobratiņa» vietu Latvijas un Eiropas pilnveidē. Iebildumam «Ko tad es viens varu ietekmēt!» es absolūti nepiekrītu — it viss sākas no mazumiņa.
Kādas ir būtiskākās problēmas, ar ko saskaras Vidzemes NVO?
Zinu, ka organizācijas vienmēr kā pirmo problēmu nosauks finansējuma trūkumu. Tiesa, tas ir pamatā daudzām lietām, tomēr apzinos, ka nauda vispirms ir jānopelna. NVO valodā runājot — tev jāpierāda, ka finansējums pienākas. Te sākas apburtais loks — bez naudas grūti ko iesākt un sevi pierādīt, tiek darītas salīdzinoši mazas lietiņas, kas negūst pietiekamu rezonansi un vērienu, attiecīgi lielāka finansējuma piesaistei nav pamata.
BALTO MATU STĀSTI. Madonā jaunieši ar VNF atbalstu veidoja videostāstus par interesantām personībām. Intervijas guva negaidīti lielu rezonansi — internetā tās noskatījās un turpina skatīties daudz cilvēku.