Viens no tādiem jautājumiem ir par grāmatā aprakstītā (sk. nodaļas «Valmieras diakonāts un diakoni» un «Brāļu draudze un tās darbinieki»), savulaik tuvu un tālu slavenā Vidzemes brāļu draudzes centra – Valmiermuižas īpašnieces brīvkundzes Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes (1683–1750) 18. gs. 30. gados Valmierā izveidotā semināra un saiešanas nama, kopā ar diakonātu (draudzes palīgmācītāja dzīvojamā māja un saimniecības ēkas) tautā saukta par Jēra kalnu (Jērs kā Jēzus Kristus – Pestītāja – simbols), atrašanās vietu. Pirmajā brīdī šķiet, ka viss ir skaidrs. Kā norāda pats H. Enzeliņš – par «Jēra kalnu» sauc Gaujas senlejas labā krasta augšējo malu «starp Gaujas tiltu un Veco kapsētu». Taču skaidrība zūd, kad, dodoties pa Diakonāta ielu, paejam garām Valmieras sagraušanu 1944. g. rudenī pārdzīvojušajai, joprojām garāmgājēja skatu priecējošai bijušā pasta ēkai un, nonākuši līdz Gaujas krastam, gribam saprast, kur tieši salīdzinoši plašajā Jēra kalnā atradās diakonāts un kur semināra un brāļu draudzes saiešanas nams – ielas galā, tās labajā vai kreisajā pusē? Jo īpaši svarīgi tas kļūst, ja gribam atbilstoši vēsturiskām reālijām izvērtēt, kur būtu visatbilstošāk – saglabājot vēsturisko piesaisti – plānot Jēra kalna saiešanas/semināra kā latviešu nacionālās pašapziņas mošanās vietas piemiņas zīmes novietošanu, par ko jau sen kā sākts runāt, taču ar darīšanu uz priekšu diemžēl nekur nav tikts…
M. E. FON HALLARTES kādreizējā Jēra kalna īpašuma – brāļu draudzes semināra/saiešanas – vieta mūsdienās. 2019. g. aprīlis.