«Uz Latvijas simtgadi izdotas dažādas Latvijas vēstures grāmatas, kurās faktiski ir vēstures fikcija – par Atmodu, apzināti vai neapzināti, nekas nav rakstīts. Es arī daļēji saprotu, jo atmoda ir vārds, kad cilvēks atmostas – cits atmostas pirms saules ausmas, cits atmostas kopā ar sauli, cits pirms pusdienām. Un tad nu ir tā, kā katrs to atmodu redz.
Par valsts atjaunošanu pirms 29 gadiem, par Augstāko padomi mēs zinām, bet mazāk zinām par to, kā viņi tajā padomē tika, un vēl mazāk par to, kas notika pirms tam – kā tad radās šī Atmoda. Es varu teikt, ka Atmoda radās no nekā – no ideāla, no mīta, no tā, kā šodien nav. Un tas mīts, kas tad to Atmodas mītu radīja? Kaut kur atradām kādu Atpūtas žurnālu mājas bēniņos, kaut kur ik pa brīdim kāds čukstēja, ka bija tāda brīva Latvija – tur Ulmanis, latviešu strēlnieki. Tā soli pa solim jauniešiem radās priekšstats, ka Latvija bija brīva, un tas iedzīvinājās. Radošā jaunatne bija brīvāka, un savā ziņā vairs nebija šo baiļu no represijām, kuru iespaidā mūsu vecākiem nācās runāt čukstus, vai bija lietas, par kurām vispār nerunāja. Totalitārais režīms bija ļoti nopietns iestādījums, kas strādāja dienu un nakti, lai uzturētu šīs bailes.
Tad dzejnieki, komponisti, arī žurnālisti un mācītāji soli pa solim no nekā radīja šo mītu par brīvu Latviju, ka varētu būt tāda vieta mīta izpratnē. Šis mīts soli pa solim pulcēja ap sevi līdzīgi domājošos. Tā nu Dievs iekārtojis, ka šie ideālu iezvanītāji, šie Atmodas iezvanītāji bija radošo profesiju pārstāvji, ap kuriem tad pulcējās visi pārējie.
ARVĪDS ULME, 3. maija vakarā tiekoties ar bērzainiešiem.