
Tā nu kopš tiem gadiem katru pavasari, kad un kur vien tas ir iespējams, cenšos tikt līdz kādai upmalas pļavai, saplūkt tur skābeņu lapiņas un vismaz pāris pamatīgus pušķus uz vietas apēst. Nemazgātas, nenoskalotas zaļas nevajag ēst tuvu ceļam vai pat labi samēslotā dārziņā saplūktās, arī tirgū vai veikalā pirktās. Bet upmalas pļavā augošās drīkst. Tā – uzreiz padaudz, pat ar pušķiem! Tās ir nomazgājusi (varbūt pat spēku klāt pielikusi) rīta rasa.
Skābenes tiešām pavasarī ir vai paši pirmie zaļumi, ko varam dabūt tieši no dabas un kas organismam ziemā krietni iztērēto vitamīnu vietā iedod pamatīgu svaigu vitamīnu devu. No gudrām grāmatām tagad zinu, ka skābenes satur daudz C un vēl virkni citu ar dažādiem lieliem burtiem apzīmējamu vitamīnu un minerālvielu, pat dzelzi. Bez skābeņskābes šis augs satur arī ābolskābi, citronskābi. Pateicoties to sastāvā esošajam C vitamīnam, senatnē skābenes bija lielisks līdzeklis cīņā pret cingu. Jau senos rakstos ir arī norādes, ka tieši ārstnieciskos nolūkos skābenes vislabāk izmantot svaigas. Tāpat tās vislabāk svaigas lietojamas arī dažādos salātos kopā ar citiem zaļumiem. Svaigi un vērtīgi zaļumi pavasaros jau ir arī pirmās pieneņu lapiņas, nātres, balandas. Taču nevienu no tiem pa tiešo nav ierasts bāzt mutē. Turpretī skābenes var plūkt un ēst pat pļavā uz vietas.
ZAĶIEM KĀPOSTI JAU IZAUGUŠI. Trīslapu skābenītes. Ārijas Romanovskas foto