Bērnībā mazā Marta savu spēku audzēja, ar izkapti sienu pļaujot, vagas ardama un ecēdama aiz zirga ejot, cūkām ēdienu spaiņus nesot, ar vārdu sakot – smagi strādājot. Beidzot Murmastienes septiņgadīgo skolu, Marta turpināja mācīties Varakļānu vidusskolā. Reizi nedēļā meitene kājām veica 20 kilometrus līdz skolai, kabatā nesot papīru un sērkociņus. Kāpēc? Apkaimes mežos siroja vilki, un pieaugušie mācīja: «Ja pamani vilkus, iekur uguni, tad zvēri nenāks». Ziemās sniega kupenas bija sapūstas uzacu augstumā, bet sestdienas vakari bija mājās nākšanai un svētdienu pēcpusdienas – uz skolu iešanai.
Skolā meitene čakli mācījās un vecāko klašu puišiem palīdzēja šķetināt matemātikas un fizikas uzdevumus. Par to lielie skolas ballītēs mazo skuķēnu dancināja. Vidusskolu beidzot, klases biedri bija pārliecināti, ka Marta studēs fiziku un matemātiku. Bet nē! Viņa iestājās Latvijas valsts fiziskās kultūras institūtā, jo gribēja citiem sporta noslēpumus mācīt. Liels bija Martas izbrīns, kad institūtā pirmo reizi ieraudzīja vingrošanas rīkus – līdztekas, buku, vingrošanas stieni.
MARTA ĀDAMSONE lodes grūšanas sektorā.