
Nezinu, par cik ķecerīgām kādreiz ir uzskatītas palmas vai arī dienvidu zemēs Palmu dienā daudzviet izmantotie ciprešu zari, taču mūspusē svētie tēvi ar Pūpolsvētdienu būtībā iekrita pamatīgos pagānisma slazdos. Proti, cauri gadsimtiem ir saglabājušies vēstījumi, ka jau sen pirms krustnešu ienākšanas Baltijā šeit dzīvojošie pūpolu ziedēšanas laiku ir uzskatījuši par spēcīgu burvestību laiku un jau izsenis noteikuši īpašu dienu Pūpolnīcu, kuru piepildījuši ar dažādām seno dievu pielūgsmes izdarībām. Galvenā no tiem – pēršana ar pūpolu zariem – tiek saistīta ar seniem, pat pagāniskiem rituāliem. Dažādās vietās šādu pēršanu sauca arī par kulšanu, pūpološanu, pūpūlāšanu un vērbošanu. Bet pēršanas reizēs vēl tagad skaitāmie pantiņi būtībā ir cauri gadsimtiem izdzīvojušie spēcīgie buramvārdi, kurus, lai nenotiktu kaut kas ļoti slikts, tāpat vien, jokojoties nemaz nedrīkstot skaitīt. Līdzīgi rituāli pie vītoliem un ar pūpoliem vēl mūsdienās pastāv arī igauņiem, lietuviešiem un pat tuvējiem krieviem.
DIŽAIS VILPULCIETIS. Latvijas otrais lielākais vītols, kurš slēpjas krūmu aizsegā un vēl īsti godā nav celts. Julitas Klušas foto