Šis ir informācijas gadsimts. Statistika tiek izmantota par ieroci medicīnas nomelnošanā. Ja mēs prastu lasīt lietuviešu, slovāku, slovēņu, bulgāru, rumāņu valodā, viegli uzzinātu, ka viņiem visos rādītājos ir vislielākā saslimstība, mirstība un vismazākā pakalpojumu pieejamība, gluži tāpat kā, latviešu valodā lasot, uzzinām, ka visos rādītājos sliktākie esam mēs.
Šobrīd medicīna, ja vien tai pietiek līdzekļu, var ievērojami pagarināt katra indivīda dzīvi. Dzīves ilgumu un kvalitāti ceļ 21. gadsimta medicīnas resursi – mediķu zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda. Šie resursi tiek ieguldīti veselības aprūpē, profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā. Līdz ar to katrs indivīds pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu slimības ārstēšanai, lai pagarinātu savu dzīvi. Šī solidāri iemaksātā nauda nāk no valsts budžeta.
Visās valstīs, neatkarīgi no ekonomiskās bagātības, medicīnai katastrofāli sāk trūkt naudas. Rodas mediķu un iedzīvotāju neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un finansēšanu. Mūsdienu medicīna ir paradokss – jo vairāk naudas ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvo ilgāk (sadzīvo ar savām hroniskajām slimībām) un lielāki resursi vajadzīgi veselības aprūpei. Gandrīz visi līdzekļi tiek iegūti no nodokļu maksātājiem darbspējīgā vecumā, bet 90% gadījumu naudu tērē cilvēki, kuri konkrētajā brīdī nav nodokļu maksātāji.
Šodien sabiedrības veselību lielā mērā nosaka sociālā determinance. Vislielākā atšķirība jebkurā valstī dzīves ilguma ziņā atbilst mērauklai – izglītība un turība. Cilvēks ar augstāko izglītību dzīvo vidēji 10 – 12 gadu ilgāk nekā cilvēks bez izglītības, turīgais 8 – 10 gadus ilgāk nekā nabags. Mūža kvalitāti lielā mērā nosaka arī svaigs gaiss, tīrs ūdens, labi darba apstākļi, psiholoģiskais klimats valstī, darbavietā, ģimenē un dzīvesveids. Tas viss veselību ietekmē daudz vairāk nekā datortomogrāfija un digitālā angiogrāfija abas kopā. Latvijā nekad par valsts naudu nepārstādīs aknas visiem, kam tas būs vajadzīgs, un nenodrošinās modernākos onkoloģiskos preparātus. Jau viena C hepatīta pacienta ārstēšana ar jaunākajiem medikamentiem valstij izmaksā tikpat, cik trīs mēnešos ģimenes ārsta prakse, kas katru dienu pieņem 40 pacientu.
Jautājums – vai Latvijā ir uzlabojusies veselības aprūpes pieejamība? Jā! Kopš 1990. gada iedzīvotāji vidēji dzīvo deviņus gadus ilgāk. Līdz ar to viņi biežāk sagaida savu insultu vai vēzi, no kā izārstēt ir dārgi. Bet, lai runātu par pieejamu veselības aprūpi, valstij iespējami daudz naudas būtu jāatvēl primārajai aprūpei – ģimenes ārstiem un pediatriem, jāatbrīvo viņi no ārprātīgās birokrātijas un jānodrošina viņiem cienīgi darba apstākļi. Otrs – finanses jāiegulda neatliekamās medicīnas dienestā, lai pie katra pacienta varētu atbraukt ātrā palīdzība un uzņemšanas nodaļas slimnīcās būtu reālas palīdzības sniegšanas vietas. Diemžēl pēdējo četru ministru laikā mūsu Veselības ministrija patiesībā ir Zāļu ministrija, kas interesējas tikai un vienīgi par zāļu tirgu un Eiropas naudas apgūšanu absurdā veidā, piemēram, izzogot e-veselības attīstības naudu.