No bērniem tas tiek prasīts, nevis lai viņus nostrādinātu, bet gan palīdzētu apgūt sociālās prasmes, praktiskās lietas, kas ikvienam būs nepieciešamas, sasniedzot pilngadību un uzsākot patstāvīgu dzīvi. “Zīļuka” vadītāja Rudīte Jansone pauž: “Tā kā mums bērnu skaits nav liels, ļoti veiksmīgi tiekam galā ar sociālajām iemaņām un prasmēm. Grūtāk iet, ja bērns pie mums nonāk 14 –16 gados, jau spurains, ar visām savām rakstura iezīmēm, skolas neapmeklēšanu un tamlīdzīgi. Tad, protams, ir diezgan grūti novirzīt viņa enerģiju pareizā virzienā. Jāpaskaidro, kāpēc viņam dzīvē nepieciešama kartupeļu mizošana, ja viņa ģimenē bijusi tikai tēja, maize un labākajā gadījumā roltoniņi.”
Nu jau aptuveni 10 gadus “Zīļuks” strādā kā mazā, ģimeniskai videi pietuvinātā institūcija. Pārmaiņas veicinājis bērnu skaita samazinājums, pieprasījuma trūkuma dēļ vairs netiek sniegts pakalpojums ģimenēm vai jaunajām māmiņām ar bērniem krīzes situācijā. Šobrīd atbalsta centrā mitinās 16 bērni un jaunieši vecumā no nepilniem diviem līdz pat 20 gadiem, ir seši darbinieki. Lai gan ģimeni aizstāt nekas nevar, audzinātājas bērniem ir kā mammas – kopā gatavo ēst, ierāda darbiņus, skolas laikā pārbauda mājasdarbus.
Arī “Ozolos” ir līdzīga pieredze, darbinieki maksimāli cenšas ierādīt sadzīves prasmes, tiesa gan, bērnu skaits ir lielāks – 28. Piesakot centra vadītāju Sarmīti Pabērzu projektā “Latvijas Lepnums 2015”, bijusī “Ozolu” iemītniece Kristīne rakstīja: “Sarmīte centra iemītniekiem ir mātes vietā. Šī sieviete pārdzīvo par katru no saviem centra bērniņiem, viņa cīnās kā lauvene, lai bērniem būtu labi. Ja ir skumji, viņa ir pirmā, kas būs blakus, uzklausīs un dāvās savu siltumu. Pat ja kāds ir devies jau savā dzīvē, viņa interesējas, piezvana, uzraksta un katros svētkos atceras.”
Kādas pārmaiņas nesīs DI projekts? Par to abos centros līdz galam nav skaidrības. Šo nezināmo gaisotni izjūt arī bērni, visvairāk – jaunieši. “Mazie vēl nesaprot, bet lielākie ļoti gribēja zināt, vai viņiem būs iespēja pabeigt skolu, iegūt profesiju, nostāties uz kājām. Mūsu novadā jauniešiem ir iespēja dzīvot ārpusģimenes aprūpes centrā līdz 24 gadiem, ja viņi mācās. Vai tā būs pēc pieciem gadiem, kad jābūt īstenotai DI, vēl nezinām, un jauniešus tas satrauc. Ja bērniem ir šis drošais pamats, uzskatu, tas dos viņiem iespēju izglītoties, atrast darbu, nevis kļūt par pabalstu un dzīvokļu prasītājiem.
Arī “Zīļuka” vadītājai ir bažas tieši par šo robežšķirtni – pilngadību sasniegušajiem centra iemītniekiem, kuriem no iestādes jādodas patstāvīgajā dzīvē. “Projekts paredz, ka viss tiks sakārtots, mājas saremontētas, istabiņas iekārtotas pēc Eiropas standartiem. Lai tomēr nav tā, ka sakārtojam šīs iestādes ideāli, nodrošinot visbrīnišķīgākos apstākļus, bet tad, pēc 18 gadu sasniegšanas, no iestādes izejot, jaunietim rodas kultūršoks par reālajiem dzīves apstākļiem Latvijā,” teic R. Jansone.
Madonas novada “Ozolos” no jauna varētu tikt uzbūvētas divas kotedžas, katrā – līdz astoņām vietām bērniem, kas nokļuvuši ārpusģimenes aprūpē. Pašreizējās ēkas otro stāvu atvēlot “jauniešu mājai”, savukārt trešo stāvu – ģimenēm, kas nonākušas krīzes situācijā. “Galvenais jau nav samūrēt jaunas sienas, izsist durvis. Es redzu vajadzību šo jomu sakārtot tā, lai bērniem šī aprūpe un atbalsts būtu cilvēcīgs, pieejams un saprotams,” uzsver S. Pabērza.
Ģimenes atbalsta centrs “Zīļuks” ir drošs patvērums tā iemītniekiem, tomēr vadītāja Rudīte Jansone uzsver, ka nebūtu pareizi aizmirst par jauniešiem, kad tie sasnieguši pilngadību, jo iespējams tad atbalsts viņiem vajadzīgs visvairāk. Foto – Agris Veckalniņš