«Sākumā gāja pagrūti, es karoju, lai te nenāktu draugi ar pudelēm, arī pašvaldības policistu Pēteri (Ķīkuli) esmu saukusi palīgā. Kad uz šejieni atnācu dzīvot, te valdīja nekārtība, nebija appļauts, mājas otrā galā pilns ar dzērājiem, bet sociālajā mājā tā uzvesties nedrīkst. Tagad vasarās stādām puķītes, katram sakopšanai ierādīta sava teritorija, divas reizes nedēļā mazgājam grīdas virtuvē pēc slīdošā grafika, sekoju, lai tualetēs būtu kārtība, tās mazgājam no rīta un vakaros. Patlaban tiek remontēta māja iepretī, tajā būšot duša un veļas mazgātava. Dzīvojam draudzīgi, nav nekādas vainas, visi mani klausa, tikai pietrūkst cepeškrāsns virtuvē, tad varētu kaut ko vairāk uzcept.»
Lai arī Zofijai jau apritējusi 75 gadu jubileja, viņa visu pieradusi darīt pati — sakrāmēt malku šķūnīšos, sanest to virtuvē, mazgāt grīdu, kad pienākusi kārta, jo uzskata, ka vajag kustēties, bez kustībām cilvēks ātrāk aiziet zem zemītes. Gados jaunajai kaimiņienei iemācījusi gan ēst gatavot, gan zaptes vārīt, lai būtu ko likt galdā pieciem bērneļiem, kurus nepieciešamības gadījumā labprāt pieskata.
Zofijai darba gaitas aizsākušās Latgalē, kur pusotru slodzi strādājusi veļas mazgātavā un pirtī. Kad pārcēlusies uz Ķoņiem tuvāk mammai, strādājusi par slaucēju, dzīvojusi pienotavas mājā. Liktenis enerģisko sievieti nav saudzējis — slaucējas darbā govis, uzbrūkot sunim, nakts aplokā Zofiju nogāzušas zemē un sabradājušas roku; divi dēli 19 un 33 gadu vecumā Ķoņos noslīkuši; katru dienu par viņiem raudot, iemantota asinsspiediena slimība; arī vīrs pirms sešiem gadiem, zaudējis cīņu ar kakla vēzi, aizgājis viņsaulē. Kaut gan vīrs, vēl dzīvs būdams, brīdinājis, lai tikai uz Naukšēniem neiet dzīvot, jo Liesmā izlasījis, ka tur notiekot briesmu lietas — zagšanas un slepkavības, palikusi viena lielajā mājā, tomēr izlēmusi rakstīt iesniegumu, lai pārceltos uz Naukšēniem. Pirms dažiem gadiem sociālās mājas sapulcē izvēlēta par mājas vecāko, un tagad Egils (Tenters) un Ņina (Krastiņa) atzīstot, ka nezinot, kas bez Zofijas stingrības un kārtības mīlestības šeit notiktu.
Vēl divi dēli dzīvo tepat tuvumā — viens Ķoņos, otrs Naukšēnos. Svētkos viņi labprāt redzētu mammu savas ģimenes lokā, taču viņa parasti atsaka, jo uztraucas, ka prombūtnes laikā sociālajā mājā varētu sākties disciplīnas pārkāpumi.
ZOFIJA MAKSIMOVA. Ārijas Romanovskas foto
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem