Stāsta Bērzaines pagasta pārvaldes vadītājs Atis Keziks: «Visi šie projekti ir ar kultūrvēsturisku ievirzi. Par iegūtajiem līdzekļiem esam atjaunojuši kapsētas mūri, izveidojuši piemiņas zīmi represētajiem bērzainiešiem, sakopuši Daviņu akmens apkārtni, un, kad meklējām akmeni piemiņas zīmei represētajiem, atradām mazo Daviņu akmeni, pielikām planšeti ar informāciju. Pēdējais mūsu projekts saucas «Pie Bērzaines kartes — senāk un tagad». Lai pagasta kultūrvēsture saglabātos, esam nolēmuši darbu šādā virzienā turpināt.»
Projekta «Pie Bērzaines kartes — senāk un tagad» idejas autore Zinta Gmizo:
— Man mājās ir 1898. gadā izdota Latvijas karte (Latvijas gan tajā laikā patiesībā nebija), un man ir tāds niķis šo karti pētīt. Pabraukājot pa Bērzaini, secināju, ka daudzu māju, kas redzamas senajā kartē un par kurām arī vecie cilvēki stāstījuši, dabā vairs nav. Par tām liecina vien koki vai akmeņi. Tā radās doma, ka šīs liecības vajadzētu dokumentēt un atstāt nākamajām paaudzēm. Uz Bērzaini tika uzaicināta Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa, kura uzstājās ar ļoti interesantu lekciju, pastāstīja arī, ka muzejā par pagastu atrodami daudzi interesanti fakti. Tā tas viss sasaistījās kopā. Protams, apjautām, ka tas būs liels un ne tik viegli izdarāms darbs, pie tam nemaz tik daudz veco bērzainiešu, vēstures liecinieku, nav palicis vai viņi Bērzainē vairs nedzīvo. Mēs ļoti būtu gribējuši, lai tagad bildētajām mājām varētu pievienot vecās fotogrāfijas. Tas ir burvīgi, ja redzam, kāda māja izskatās tagad un agrāk. Lūdzām pagasta iedzīvotājus ar fotogrāfijām padalīties, bet aicinājumam pārlūkot savus bilžu uzkrājumus un piedalīties vēsturisko faktu pilnveidošanā atsaucība bija diezgan maza. Varbūt vēl varam cerēt uz tiem, kas tagad dzīvo citur, kaut ko dabūt no kolhoza laika un bibliotēkas materiāliem.
Radās arī doma iegūtās vēsturiskās liecības uzlikt uz kartes, ko pagasta centrā izvietot publiskai apskatei. Karte jau ir nodota drukāšanai «Jāņa sētā», un uz tās būs daudzas māju vietas ar visiem nosaukumiem, ko esam atraduši. Karte būs šifrēta, piemēram, cara laiku liecībām būs vienas krāsas apzīmējumi, pirmās brīvvalsts laikam cita krāsa, padomju laiku apbūvei vēl cita. Šī karte būs gan papīra, gan digitālā formātā.
Interesanti, ka Latvijas laika kartēs māju nosaukumi parādās vienskaitlī — Gaiķis, Salzemnieks, parasti vīriešu dzimtē, bet padomju laikā visi nosaukumi skan daudzskaitlī. Kāpēc, valodnieki labāk zinās. Man ir arī vācu kartogrāfu veidotās kartes, kur nav nekāda Bērzaines muiža, bet gan Šternhoff jeb Zvaigžņu muiža. Muzeja materiālos ir atrodams muižas pārvaldnieka stāstījums, kāda tā ēka izskatījusies, cik un kādas istabas tajā bijušas. Tagad muižas vietā sporta laukums.
Jā, ir arī mainīti nosaukumi. Piemēram, 1972. gadā celtā liellopu ferma Vākšēnos tagad saucas «Ventas». Savukārt mājas, kas visu laiku bija «Tumsis», tagad ir «Tumši». Pagasta centrā atrodas ļoti skaista ēka — Bērzaines muižas kūts, klasiska vāciska celtne, diemžēl nekur nevarējām atrast liecību, kas tur atradās brīvvalsts laikā, kam tā tika izmantota. Ir arī tā, ka senāk bijusi plika vieta, tagad ābeļdārzs, apdzīvots rajons. Bet «Beņķī», kur ceļa abās pusēs bija divas ēkas, pie tam krogs, vairs nekā nav, tikai koki palikuši. Arī «Vākšēnos», vienā no vislielākajām mājām, kur atradies arī veikals, medpunkts, tagad nekā.
Muzejā ir ļoti daudz materiālu, kā notikusi muižas rekvizēšana. 1917. gads Bērzainē ienāca oi, oi, oi cik sarkans. Rekvizēšana notikusi ļoti sparīgi, viss tika izsolīts līdz pat barona kreklam.
Šai Tautas nama ēkai, kurā pašlaik atrodamies, arī ir bagāta vēsture — tas ir Latvijā pirmais aizsargu nams, un arhitekts ir Kārļa Skalbes znots Roberts Legzdiņš. Šis fakts ir no muzeja krājumiem. Kad šādas faktus uzroc, interese kļūst vēl lielāka.
Kā notika šis māju apzināšanas process?
Diezgan apjomīgs materiālu klāsts man, ģeogrāfijas skolotājai, jau bija uzkrājies, un interese par kultūrvēsturi kā tādu nav zudusi, ar laiku tā kļuvusi vēl plašāka, un meklējot daudz ko interesantu par savu pagastu var atrast. Bez tam mana šībrīža nodarbe ir nopietnāk izpētīt savu dzimtas koku. Radinieki nākuši gan no Bērzaines, gan citām Kocēnu novada vietām. Tā arī atklājas jauni māju un vietu nosaukumi. Ir liecība, ka 12 vīri, Bērzaines Jaunburtnieku saimnieki, sanākuši kopā, sametuši naudu — 50 cara rubļus, vēl paņēmuši aizdevumu bankā un nopirkuši kuļmašīnu. Un, kad tur ieraugi arī sava vecvectēva vārdu, kļūst tā jocīgi — bija taču akna večiem. Rijā vairs neies, kuls ar kuļmašīnu, vēl laiž peļņā, zāģē dēlīšus.
Vai fotografēt braucāt, pamatojoties uz jau esošajiem materiāliem?
Esam taču visi vietējie, mājas zinām. Ņēmām veco karti priekšā un fotografējām, kas tajās vietās pašlaik notiek. Arī, kur senajās kartēs atzīmētas mājvietas, vietējiem pajautājot (ir vēl gados vecāki cilvēki, kas daudz ko atceras) un aizvedot viņus uz tām vietām, kur palicis vai nu kāds koks, vai meliorācijas procesā sastumtās kaudzes, sabildējam. Viens no iedzīvotājiem, kurš par senākiem laikiem zina, ir Artūrs Loks. Viņš, noklausoties Ingrīdas Zīriņas lekciju, kurā viņa pieminēja, ka senāku zīmējumu par Bērzaini mums visdrīzāk nav, jo droši vien Baltijas novadpētnieks Johans Kristofers Broce šajā pusē nebūs bijis, nākamajā dienā atnāca ar grāmatu un pierādīja, ka Broce ir gan šeit bijis 1804. gadā, un parādīja zīmējumu ar Bērzaines vējdzirnavām. Ir arī pieraksts, ka tās atrodas Šternhoffā.
Esat tāda laba domu biedru grupa: fotogrāfe — Tautas nama vadītāja Regīna Šalte, datoriķe — bibliotekāre Antra Paegle, ģeogrāfe un vēsturniece Zinta Gmizo, grāmatvede Ruta Kezika, bērzainietis, bijušais pagasta pašvaldības priekšsēdētājs Vitauts Staņa un pagasta pārvaldnieks Atis Keziks.
Visi projekti tapuši šādā sastāvā. Domājam, ka vajadzētu turpināt ar vēl vienu projektu, apzinot mūsu ievērojamos cilvēkus. Piemēram, Brenguļu māju bijušo saimnieku bērni visi ir ievērojami cilvēki. Staklis Valmierā bijis arhitekts, pēc viņa projektiem būvētas vairākas ēkas, viens no viņa dēliem kā inženieris piedalījies Ķeguma stacijas būvniecībā, arī Kaucmindes direktors nācis no tās pašas mājas. Valmieras teātra aktierim Agrim Māsēnam arī ir saistība ar Bērzaini. Mūsu skoliņu, skaistāko ēku, būvējis un 1935. — 1944. gadā te dzīvojis un strādājis skolas pārzinis Jānis Ozols. Atradām arī liecības par viņa dzīves tālākām gaitām. 1944. gada rudenī Ozols ticis apcietināts un 12 gadus pabijis Sibīrijā, izdzīvojis, atgriezies sakropļots, apglabāts Iecavas kapsētā. Pagaidām gan ideja apzināt ar Bērzaini saistītos ievērojamos cilvēkus ir tikai ideja.
Jūs arī paši noteikti esat kļuvuši morāli bagātāki.
Protams, kad vakarā pasēdi pie kartes un ko interesantu atrodi, tā ir kā narkotika. Apzināmies, ka tas ir ieguldījums nākotnē.
Man ir pamatotas aizdomas, ka Gaiķu mājas teritorijā ir bijis ķieģeļu ceplis, kas darbojies muižas mājas būvniecības dēļ. Liecības ir, ka tur gājis tā saucamais barona ceļš, pa kuru braukāts ar kravām. Vieta ļoti mālaina, pēkšņi ir neloģiska bedre un māls pazūd, toties lauks pilns ar māla lauskām, mētājas nauda, pakavi. Tātad kaut kāda kustība tur bijusi. Vajadzētu izdarīt vairākus rakumus, un viss būtu skaidrs.
Vēl interesanta ir Jaunburtnieku saistība ar Valmieras Sīmaņa baznīcu. Padomju laikos baznīcai gājām garām vai uz koncertu, un pie durvīm abās pusēs bija baltas marmora plāksnes, uz vienas uzraksts latviešu, uz otras — krievu valodā. Kad draudze baznīcā atgriezās, noņemot plāksnes, izrādījās, ka tā bijusi viena plāksne, kas pārzāģēta uz pusēm. Pagriežot plākšņu otru pusi, atklājās Jaunburtnieku brīvības cīnītāju vārdi. Tātad plāksne bijusi aizvesta no Jaunburtniekiem. Tas nav pierādāms, bet viens cilvēks stāstīja, ka ir redzējis, kā tas notika. Plāksne ļoti saudzīgi pārzāģēta, nav bojāta, un varbūt pat labi, ka tā šādā veidā saglabājusies, ka plāksni nepiemeklēja cits liktenis.
Gribam paveikto vēl pilnveidot, vēlreiz aicināt cilvēkus padalīties ar foto materiāliem, ceļot bērzainiešu pašapziņu.
Antra Paegle: «Ir arī doma visām šīm dokumentētajām mājām pievienot pamatiedzīvotājus (ne padomju laiku ienācējus, kas bija sadalīti pa dzīvoklīšiem). Arī tas nav neiespējami, faktus var atrast periodika.lv, tāpat ārzemju laikrakstos.»
REGĪNA ŠALTE iepazīstina ar vecajām un jaunajām māju fotogrāfijām, kas apskatei noformētas stendos. Jāņa Līgata foto
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem