
Kāpēc izveidojusies šī bēdīgā situācija ar tikko briedumu sasniegušiem koku stādījumiem (un ne jau tikai Valmierā vien)? Gribi vai ne, jāatceras pazīstamās ainavu speciālistes Gundegas Lināres pateiciens, ka Padomju Savienībā divu lietu noteikti nebija, proti, seksa un ainavu arhitektūras. 1940. gadā Vecpuišu parka koki bija ap trīsdesmit gadus veci, tie pat lāga ēnu nemeta, daudziem droši vien parks likās pat pārāk skrajš. Kopš 1941. gada — septiņdesmit piecus (75!!!) gadus, tajā skaitā pēdējos 27 jau pēc 1988. gada — par koku vajadzībām pēc paplašinātas dzīves telpas neviens nav licies ne zinis. Grantēto celiņu vietā izveidoja asfaltētus, nevietā iestādīja parastās egles, atstāja ļoti tuvu divus bērzus, pašizsējas kļavas. Diez vai vecpuiši stādīja vienā stādvietā ozolu un liepu Andreja Upīša ielas malā, vienīgi varbūt tas bija viņu joks… Bet koki auga un sāka cits citu traucēt — visiem gribas ēst un runāties ar sauli.
VECPUIŠU PARKS ZIEMĀ. Atkušņa laikā pat pa celiņiem nebija izbrienams… Ārijas Romanovskas foto