Tika norīkoti divi autobusi, kas uz maiņām nedēļu vai pat ilgāk veda naukšēniešus uz barikādēm. Jāteic, ka gribētāju pietika, neviens no uzaicinātajiem neatteicās, daudzi pieteicās paši. Pats Rīgā uz barikādēm biju trīs reizes, jo kā vidējā posma speciālistam vajadzēja organizēt grupas un būt par tām atbildīgam. Pirmo diennakti dežūrējām Ministru kabineta ēkā; sajūta diezgan jocīga, redzot pirmā stāva logus aizbarikādētus un līdzās vīrus ar automātiem. Mēs bijām tāds kā dzīvais vairogs, neko citu jau nevarējām darīt, ja kas notiek. Otrajā reizē, kad bija paredzēts Interfrontes gājiens, diena pie Ministru kabineta bija diezgan saviļņojoša, jo bija informācija, ka, iespējams, omonieši mēģinās ieņemt Ministru kabinetu un arī pārējās administratīvās ēkas Rīgā. Kad tuvojās trīs pēcpusdienā, aizstāvji ēku bija ielenkuši, veidojot pamatīgu dzīvo mūri, bija vienreizēja sajūta, ka visi esam kā viens vesels. Daudziem rokās bija dzelzs stieņi, dažādi sitamie, tajā brīdī valdīja apziņa, ka jācīnās; tāda doma, ka vajadzētu mukt vai slēpties, vispār neeksistēja. Bija pārliecība, ka sava valsts ir jāaizstāv, par savu brīvību ir jācīnās, nebija nekādas baiļu sajūtas, valdīja patriotisks noskaņojums, ka esam viens vesels un ka darīsim un cīnīsimies līdz galam.