
Protams, var izvērst veselu diskusiju, kāda ir kultūrvēsturiska vērtība Vecrīgas centram Eiropas mērogā un kāda — vienā mazā Mazsalacā vēl mazākam tiltelim. Taču tās nav salīdzināmas lietas. Saprotot manas paaudzes novadnieku un varbūt arī citu mazsalaciešu satraukumu un skumjas par kārtējā vēsturiskā objekta izzušanu eiropeiski modernā dzīvesveida pieprasījuma plašumos, gribas šī jautājuma lēmējiem atgādināt dažus formulējumus: «Kultūrvēsturiska vērtība — cilvēka radošā gara meistardarbs, kas demonstrē nozīmīgu cilvēces vērtību mijiedarbību noteiktā laika posmā vai vietā saistībā ar arhitektūras vai tehnoloģijas attīstību, monumentālo mākslu, pilsētas plānošanu, ainavu dizainu, kas tieši vai materiāli ir saistīts ar notikumiem, dzīvām tradīcijām, mākslas vai literāriem darbiem, kam piemīt īpaša universāla vērtība un kas nav jaunāks par 25 gadiem; kultūrvēsturiskā vide — cilvēces attīstības gaitā apzinātas darbības rezultātā radīta vieta, ja tai vai atsevišķiem tās elementiem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska, ainaviska vai citāda saglabājama kultūras vērtība.» (http://likumi.lv/) Kultūrvēsturiskās vides pārveidošana ir jebkura tehniska, būvnieciska, saimnieciska darbība, kuras rezultātā tiek fiziski mainīta kultūrvēsturiskā vide (tās funkcija, forma, krāsa, atsevišķas detaļas, materiāls), kā arī cita kultūras vērtība, pieļaujama, ja nepieciešamais pārveidojums ir vienīgais veids, kā nodrošināt pilsētas attīstību, un ja pārveidojuma rezultātā nepazeminās objekta kultūrvēsturiskā vērtība.