
Malda: — Varbūt par to, ka vienmēr cenšamies laikā nokārtot dokumentus, arī Valmieras piena kombinātam esam uzticīgi kopš 90. gada — nestaigājam no viena pie otra.
Ne jau patriotisma dēļ esam piensaimnieki. Pie tam Valmieras piens mums maksā mazāk nekā valstī vidēji, neiznāk pat 20 centi par kilogramu. Bet ko citu savos gados vairs varam darīt, no kaut kā taču jādzīvo un jāizdzīvo.
Cik liela ir «Viršu» saimniecība, kā tā attīstījusies?
Tagad lopu skaits nedaudz pieaudzis, ir 50 slaucamas govis. Laikam iederamies starp mazajām saimniecībām. Esam uzcēluši angāru, nopirkām jaunu traktoru, arī kombainu. Patiesībā attīstīties mums neļauj tas, ka nav iespējas tikt pie papildu zemes — visapkārt saimniecības, un braukāt apkārt pēc barības nav tik vienkārši. Nomas zemēs tālāk no saimniecības vienīgi sējam graudus, kas mums līdz šim deva nelielu peļņu, bet tagad jau arī graudkopjiem būšot krīze. Dūklavs tikko, atgriezies no Briseles, skaidri pateica, ka lauksaimniekiem nav uz ko cerēt — naudas nebūs, tātad jālikvidē lopi, arī piens nebūs vajadzīgs. Aicināja labprātīgi sašaurināt ražošanu. Viegli pateikt, ka jālikvidē, bet kā tad izdzīvot?
«VIRŠU» KOMANDA — Bērziņu meita Ilze, saimnieks Andrejs, saimniece Malda, mazmeita Ance, klāt nav vecākās meitas Ineses un dēla Māra, kurš nu jau ir Zviedrijas pilsonis, un mazdēliņa Edvarda. Anta Lūsas foto