Vai Latvijas armijas dižkareivim sanāca arī krievos pabūt, armijas uzvalciņu un kerzovikus panēsāt?
Jā, biju. Tas stāsts ir tāds ļoti savdabīgs, interesants… Es trāpīju tieši tajā laikā, manuprāt, tikai divi gadi tādi bija, kad armijā ņēma no augstskolām. Tā nu man no pirmā kursa bija jādodas PSRS bruņotajos spēkos. Tas stāsts sanāca tāds īpatns, jo es sportoju.
Tad jau uz sporta rotu…
Jā, bet, lai nonāktu sporta rotā Rīgā, bija jāsakrīt diezgan daudziem dažādiem apstākļiem. Man bija jābūt Baltijas kara apgabalā, līdz ar to man vajadzēja nonākt vispirms Kaļiņingradā, un tikai pēc tam es tiktu uz Rīgu. Iesaukšanas punktā daudz netrūka, ka es būtu aizgājis tālu prom pa varen plašo zemi dzimto… Jo tur staigāja apkārt dažādu bruņoto spēku vienību rekrūši, kuri par polšiem varēja dabūt jauniesauktos, kādus vien viņiem vajadzēja. Man paveicās — pēc divu mēnešu dienesta Kaļiņingradā, atsevišķā ķīmijas rotā, ar salauztu degunu un uzsistu zilu aci nonācu sporta rotā Rīgā (smejas)!
Ģedovščina arī pret puisi — sportistu ar visai nopietnu miesas būvi?
Viens pret septiņiem — tas ir bez variantiem! Pēc tam sanāca veiksmīgi atjaunoties un startēt, un, kad pēc gada dienēšanas jau kļuvu par PSRS junioru čempionu svarcelšanā, tad jau es dienēju mājās uz dīvāna… Vēl pusgadu sabiju Maskavā, kur dienēju Armijas centrālajā sporta klubā. Man pat sanāca ļoti veiksmīgi, jo demobilizēties bija atkal jābrauc uz Kaļiņingradu, bet tur manas daļas komandierim iepriekšējā dienā bija piešķirta jauna dienesta pakāpe, tāpēc trāpīju īstā brīdī — no visas Rīgas pilsētiņas ar kādiem 5000 dažādu daļu karavīriem demobilizējos kā trešais, nodienējis tikai 22 mēnešus. Tā ka esmu valkājis PSRS armijas formu un karājies Baltijas kara apgabala sporta rotas toreizējās kazarmās Krusta baznīcas ielā sarkanajā stūrītī uz goda dēļa kā PSRS junioru čempions!
PIEREDZES NODOŠANA. Raimonds Bergmanis (no kreisās) bruņurupuču pārnešanas knifos apmāca Voldemāru Lūsi. 2014. gada 24. jūlijs, Rīgas Zoodārzs. Foto no ministra iepriekšējās publiskās dzīves