I. Ziedonis teicis, ka «uz cilvēku neved neviena laipa, neviens tilts. Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.» Atspulgu nu ir ļoti daudz, tāpēc apstāšos tikai pie dažiem.
Vispirms jau Anna Piebalga – Skolas direktore no 1962. līdz 1983.gadam. Anniņa, kā viņu kolēģi sauca, sarunās un atziņās par Skolu manī radīja pārliecību par IDEJU, kura kļuva par pamatu manai turpmākajai profesionālajai darbībai. Mainījās mana izpratne par laiku, kurā norisinās cilvēka mācīšanās. Sapratu, ka šis process nebūt nav noteikts un pabeigts, bet gan ir visa mūža garumā un katram individuāls. Līdz ar to Skolai mērķtiecīgi jāorganizē mācīšanās process jauniešiem un pieaugušajiem, veicinot mācību atsākšanu, turpināšanu. Mūžizglītību sabiedrībā vēl nepieminēja, bet tās ideja jau sen bija ielikta Skolas darbības pamatā.
Matemātikas skolotāja Rasma Mika, kuras pedagoģiskā meistarība un talants bija apbrīnojami, mani pārliecināja, ka iemācīt matemātiku iespējams ikvienam. Skolotāja nebija sausais un akadēmiskais pedagogs, viņa neizmantoja augsta līmeņa teorētiskos materiālus vai mācību grāmatas, bet viņa izprata un pieņēma katra izglītojamā matemātisko uztveri un domāšanu, psiholoģiskās īpašības, līdz ar to it kā viegli un pašsaprotami katram «ielika» mācību priekšmeta standartā noteiktās nepieciešamās zināšanas.