«Cenšos nenosodīt un nemācīt. Ir tādi puiši, kuri, tikai nokļuvuši cietumā, sāk justies kā cilvēki. Te ir ļoti daudzi, kas auguši bērnunamos, internātskolās, pamesti bērni, kuri neuzticas nevienam, kā tādi vilcēni… Cietumā viņi piedzīvo cilvēcību no pedagogu, no psihologu, no manas puses. Esmu kā māte, īpaši tiem jauniešiem, kuriem ar mātēm sarežģītas attiecības. Cenšos lauzt stereotipus, lai uz cietumā bijušajiem sabiedrība skatās citādāk. Ja tā viņus atstums, puiši būs atpakaļ aiz restēm, jo viņiem vajag cerību, ka kāds viņus gaida, kāds viņiem tic! Taču soda izciešanas laikā ar viņiem jāstrādā. Viņam pašam galvā jādzird tas klikšķis, ka var dzīvot citādāk, tad seko jautājumi, kā to izdarīt. Ja ieslodzītais piedalās rehabilitācijas programmās, iegūst izglītību, viņš pēc desmit gadiem var no šejienes iziet kā pavisam cits cilvēks,» sacīja Tatjana un neliedzās, ka, runājot un strādājot ar ieslodzītajiem, organizējot radošas nodarbības, palīdz pieredze ar pašas bērniem.
JĀDOD PĀRLIECĪBA UN CERĪBA, saka Tatjana, domājot gan par meitu Oļesju, dēlu Maksimu, gan arī par puišiem, kurus viņa atbalsta, strādājot Valmieras cietumā. Jāņa Līgata foto