Savējie sapratīs

Sīlis aiz loga zīļukus lasa. Ne katrai zīlei par ozolu kļūt! Es gan gribētu… Gribētu pūrvietas zemes, leknu augsni, kuplu ģimeni, linu audekla kreklu un paklausīgas rokas. Rokas, kas darba nebijās, tādas, kurām darbs sokas ar prieku. Gribas meistaram būt un Latviju būvēt. Būvēt no plēstiem laukakmeņiem uz vareniem pamatiem, sev un saviem bērniem. Gribas taisnas vagas, malkas krāvumu kā mozaīku, dobes peonijām pilnas un dzīvības koku pie mājas pakša. Man gribas lubiņu jumtu, ķemertiņu ar sirsniņu durvīs, strazdu tikko piekārtā būrītī un zirnekļa tīklu klētiņas logā. Gribas izkapti aiz spāres aizbāztu, trokšņainas pīles dīķī un ābolu pilnus zarus atstutētus. Gribas zaptes burkas pieliekamajā, tamborētu galdautu un pakavu virs durvju ailes. Gribas dziesmu vārdus zināt, bērzu sulas tecināt un bites savaldīt bez dūmiem. Gribas zemenes vērt uz smilgas, basām kājām rasu brist un svētdienas rītā baznīcā iet. Gribas pirtiņā slotu vicināt, apcirkņus graudiem piebērt un bērnus izskolot.  Gribas uz kapu svētkiem aizbraukt, sēņot, burkānus retināt un zeķes adīt. Gribas latvietim būt.