Esam piedzīvojuši kārtējo Lielo talku, redzamākās vietas sakopuši, maisus kaudzēs savākuši. Uz kādu laiku populārākās dabas takas nu atkal klātas ar skujām, nevis pudeļu stikliem un plastmasām.
Šis mirklis ir skaists, un mēs Latvijā noteikti lepojamies ar mūsu čaklajiem talkotājiem. Vismaz apzināmies, ka darba tikums un kārtība daļai no mums joprojām svētā cieņā.
Nu jau deviņus pavasarus organizēti pulcējamies šādā akcijā. Diemžēl tīrāka tā mūsu valstiņa gan nekļūst. Turpinām cīnīties ar sekām, bet ne cēloņiem. Šis ikgada cikls ar kulmināciju pavasarī ir tik nogurdinošs, ka daudzi ļaudis jau ir atmetuši ar roku aicinājumam pievienoties dabas sakopšanā, neredzot tam visam jēgu.
Jēgas patiešām tur nav vai tā ir īslaicīga. Liela jēga no tā visa gan ir sabiedrības krējumam, politiķiem, uzņēmumiem, kuriem no piedalīšanās šādā akcijā ikreiz atlec savs labums tēla un uzpleču spodrināšanas izskatā.