Tātad jaunākajam Jānim arī liktenis jau izlemts?
Nē, piespiest iet šo iepriekšējo paaudžu ceļu negrasos. Lai puika pats izvēlas, ko dzīvē grib sasniegt.
Kādēļ pašam šāda izvēle?
Jau no mazotnes mani interesēja viss, kas saistīts ar cilvēku glābšanu. Profesijas, kuras biju gatavs izvēlēties, bijušas dažādas, tomēr visas saistītas ar palīdzības sniegšanu, tāpat kā maniem senčiem.
Pirmā vēlēšanās, pabeidzot pamatskolu, bija iespējami ātrāk tikt tālāk no mājām. Daļēji dēļ tā arī aizgāju mācīties par ugunsdzēsēju glābēju (šī doma manī jau sen bija iesakņojusies). Tomēr, kad aizgāju no mājām, sapratu, ka tik tālu laikam vis nevajadzēja doties. Bet izmācījos, un rezultātā nu jau piekto gadu esmu šeit.
Izvēloties šo profesiju, taču jau bija zināms, ka darbs ir bīstams un, nav noslēpums, zemu atalgots…
Jā, to es zināju, bet, kā man skolā teica kāds pasniedzējs, par ugunsdzēsēju nekļūst, par ugunsdzēsēju piedzimst. Protams, atalgojums ir mazs un darbs bīstams. Mēs visi esam gatavi tam, ka, izbraucot pēc kāda sarežģītības ziņā pavisam vienkārša izsaukuma, mājās varam arī neatgriezties. Tāds tas darbs… Bet labākais tajā visā, ka šo darbu es patiesībā neuzskatu par darbu, bet par hobiju, jo nekad nav tā, ka, dodoties uz depo, prātā jautājums — kāpēc atkal jāiet, varbūt varētu neiet? Es vienmēr pieceļos mundrs un domās jau esmu starp kolēģiem.
Acīmredzot jums ir labs kolektīvs. Jau šo dažu minūšu laikā, atrodoties daļā, nevarēju nepamanīt, ka vīriem humora izjūtas netrūkst.
Katrai maiņai, mums tās četras, ir cits kolektīvs. Visām esmu izgājis cauri un varu teikt, ka tiešām visi esam vīri ar labu humora izjūtu. Mums arī ir tāds darbs, kurā bez humora nemaz nevar iztikt. Ja viss tiks uztverts pārāk nopietni, ātri vien vari pārkarst un nāksies pamest šo darbu, jo nespēsi pildīt savus pienākumus.
JĀNIS ŠURMA. Ugunsdzēsējs glābējs, kurš par drosmi izpelnījies jau divus augstus apbalvojumus. Jāņa Līgata foto