Viņš strādā celtniecībā, bet todien bijusi brīvdiena, un brīvā laika pavadīšanu pie ūdeņiem viņš uzskata par labāko atpūtu. Esot gan vien tāds svētdienas makšķernieks, taču patīkot sēdēt ar pludiņmakšķeri, reizēm ņemt rokā spiningu. Braucot kopā ar mājas pārvaldnieku, savu makšķerēšanas partneri Imantu Potu arī uz Burtnieku. Taču ezers tādiem spiningotājiem kā viņš maijā esot pa dārgu. Tādēļ todien nolēmis aiziet ar spiningu pie Gaujas. Pamēģinājis jau vairākās vietās, līdz upes ielokā augšpus Kazu krācēm voblerītis gluži kā baļķī iecirties. Sākotnēji galvā ieskrējusi doma, ka no mānekļa atkal nāksies šķirties, kas Gaujas ar kokiem pārpilnajā gultnē nav retums.
Pats Artis: «Pēc dažām sekundēm baļķis sāka iet savu gaitu. Izdevās gan neļaut zivij tikt projām dziļumā. Labi arī, ka spoli biju uzlicis uz pietiekami pareiza tirkšķa, kas pie stiprākiem rāvieniem auklu gan padeva, bet neļāva zivij iet brīvi. Pats spoli tinu un tinu, cenšoties auklu noturēt stiepienā, lai nav brīvgājiena, kad pieredzējusi līdaka pamanās vizuli no mutes izpurināt. Cīniņš turpinājās vismaz 15 minūtes. Tad lēnām krastā izmocīju līdaku un sapratu, ka esmu noķēris nezvēru. Zivs arī krastā turpināja trakot. Vizuli no rīkles, kā krastā aukla atslābinājās, līdaka tūdaļ izpurināja. Tā ka pareizi vien, ka visu laiku biju turējis auklu stingrā stiepienā. Man bija gan tikai 0,12 milimetru pītā aukla, Rapalas voblerītis. Tādam lomam nebiju gatavojies, tādēļ līdzi nebija pat pamatīga sitamā, ar ko zivi nobeigt. Situ ar dūri, tikmēr šī pamanījās man pirkstā iekost. Zobi mutē vai pāris centimetru gari. Līdzi biju paņēmis vien nelielu maisiņu lomam. Nebija ko domāt tajā milzeni ielikt. Izvilku zaur žaunām auklu, metu līdaku pār plecu un gāju pāri Vanšu tiltam mājās.»
SAMĒRĪŠANĀS. Maz teikt, ka Artis par līdaku, ko jau par nezvēru nosaucis, ir priecīgs. Imanta Pota foto