Simtiem bērnu, jauniešu, vīru un sievu brieduma gados un arī tie, kam sirmums jau matos, pagājušajā sestdienā bija uz riteņa pilsētas ielās. Visi zināja, ka būs veloparāde, bet nevienu tajā piedalīties nevarēja piespiest, un bija pat pārsteidzoši, ka mazsalacieši bija gatavi ne tikai skatīties, bet tiešām piedalīties. Ne tikai mīties no pilsētiņas centra līdz Skaņajam kalnam, bet arī kopīgiem spēkiem panākt noskaņu, kas Latvijā valdīja pirms teju gadsimta.
«Ir īpaša noskaņa Mazsalacā, vai ne? Man tik ļoti patīk, ka mana pilsēta ir dzīva, ka skan mūzika, ka tiešām ir īsti svētki! Man patīk tās emocijas, ko ieliņās raisa cilvēki, kas it kā izkāpuši no vēstures. Es skatos, baudu un, liekas, izjūtu, kā dzīvoja, svētkus svinēja, uz tirgu gāja vecvecāki,» sacīja Sabīne, kura, būdama brīvprātīgā, rīta stundas pavadīja, reģistrējot veloparādes dalībniekus. Ir saskaitīts, ka Ērenpreisu īpašajā braucienā slavēja vairāk nekā 200 azarta pilnu cilvēku.
SAGLABĀTI UN BRAUCAMI — tā par Gustava Ērenpreisa ražotajiem velosipēdiem interesentiem un veloentuziastiem stāsta mazsalacietis Kārlis Lauznis.