Galvenais instruments
Vispirms piedomāju, kur ir mans sēņošanas nazis un vai tas nav jāuzasina, jo labai sēņošanai ir vajadzīgs ļoti ass griežamais. Tad atliek vien nedaudz noliekties un ar asmens galu gluži vai nopļaut sēni līdz ar zemi. Pēc tam var apgraizīt, vērtēt, skaitīt, cik tārpiņu tās kātā ielīduši, cik ārā. Izskatīgu, pietiekami stingru baraviku vien dažu caurumiņu dēļ projām nesteidzu mest, bet tārpainu bērzlapi gan grozā nelieku, jo ne vienreiz vien galvā ir ieskrējusi doma, ka tie tārpiņi, grozā blakus pamanījuši gardāku beku, var taču atceļā no meža uz mājām pagūt pārceļot uz tām.
Šā vai tā, bet būtiskākais ir baravikas, apšu kundziņus, pat dažviet garās rindās sastopamās priežu bekas (tautā sauktas arī par mahovikiem) nevis no sūnām izraut, bet nogriezt, atstājot to pamatnes zemsedzē. Tad nebojāta paliek sēņotne un var cerēt uz jaunu sēņu izaugšanu vēl šajā rudenī, un ir lielas cerības tajā pašā vietā tikpat skaistas bekas vai poķus ieraudzīt arī nākamajā un aiznākamajā gadā.
LAI PRIEKS ACĪM. Skaistu baraviku ne vienmēr gribas steigšus nogriezt. Ārijas Romanovskas foto