Jolantai nav savas darbnīcas, viņa vaļaspriekam ļaujas lielā šaurībā, vienā no dzīvokļa istabām. Tur krājas krāsu tūbas, otas, kanvas un pabeigtās gleznas. Ne visas, protams, jo dažas atdāvinājusi draugiem, arī brāļa, māsas ģimenei, kādu atzinusi par neizdevušos… Tās, kuras pašai patīk, Jolanta rāda ciemiņiem. Kāda no tām tapusi pirms pieciem sešiem gadiem, cita nupat vēl žūst.
«Ja būtu gājusi mākslas skolā, varbūt būtu vieglāk, sanāktu profesionālāk, taču varbūt ir labi tieši tā, kā ir pašlaik,» smējās Jolanta, kura profesionāļu padomos ieklausās, ieskatās un līdzdarbojas, skatoties youtube internetā, klausoties audiogrāmatas, kurās par mākslu, par toņiem, ēnām un gaismām spriež profesionāļi.
«Man patīk meklēt iespējas, kā mācīties, man gribas, lai pilnveidojas prāts, sajūtas. Piekrītu, ka ir no dabas dotais talantiņš, tāpēc jāattīsta. Katram taču ir iespēja kaut ko iemācīties: dejot, dziedāt. Man tā ir gleznošana. Esmu pārliecināta, ka sanāk visiem, ja mācies un dari ar prieku. Es pat esmu sev iegalvojusi: darīt tikai to, kas sagādā prieku! Man izdodas,» saka Jolanta, rādot, ka remontu mājās taisa pati un dara to ar prieku. Katru brīvu brīdi dodas pie dabas un priecājas. Uzmeklē ūdeņus, sveicina sauli un izbauda katru jaunu rītu.
TRIEPT KRĀSAS AR PRIEKU — tā saka Jolanta, cenšoties apgūt arvien jaunas prasmes, lai gleznošana no vaļasprieka reiz pārtaptu radošā biznesā. Jāņa Līgata foto