Lieki atgādināt, ka Ingas Koļegovas gadījums nav pirmais un pēdējais. Ikvienam godīgam un profesionālam cilvēkam, kurš vēlas pierādīt savas spējas atbildīgos amatos, ir jārēķinās ar līdzīgu scenāriju. Pirmajā fāzē parādās ķengu publikāciju un sižetu sērija medijos ar skrupulozu privātās dzīves un biznesa iztirzāšanu visas publikas acu priekšā. Otrajā fāzē seko politisks spiediens vai pat slēpti draudi nolūkā panākt kandidāta atkāpšanos vai, iespējams, kādu piekāpšanos, par kā saturu mēs nekad neuzzināsim.
Rezultāts ir tāds, ka visi profesionālie un godīgie kandidāti tiek atsijāti šādā konkursā uz lielākā kretīna godu. Formāli izsludinātais konkurss ir tikai fikcija publikas acu aizmālēšanai: nekad jau netrūks naivu cilvēku vai aizrautīgu CV sūtītāju, kuri pieteiksies, radot iespaidu par it kā godīgu procesu. Saprotams, ka profesionāliem cilvēkiem un it īpaši jauniem speciālistiem, uz to noskatoties, zūd jebkāda vēlme iesaistīties valsts pārvaldes darbā.
Kas no tā ir ieguvēji? Pirmkārt, šī ķengu un spiediena procesa aizkulišu režisori — legālā vai nelegālā biznesa lobiji, slēptie partiju sponsori, ietekmīgi neformālie grupējumi attiecīgo iestāžu kolektīvos vai visu iepriekšminēto darboņu konglomerāts. Otrkārt, visi tie darboņi, kuru biznesu (VID gadījumā — nodokļu nemaksāšanu, kontrabandu un valsts apkrāpšanu) profesionāla kandidāta iecelšana amatā varētu apdraudēt.
Iznākums parasti ir tā sauktais politiskais kompromiss, proti, tiek atrasts pietiekami bāls, neizteiksmīgs kandidāts, bieži vien ar ierobežotu kompetenci vai pat prāta spējām, jeb, kā izteicās kāds reiz ietekmīgs Latvijas politiskais spēlētājs, — lielākais kretīns. Un attiecīgajā iestādē vai nozarē nekas nemainās, ko aizkulišu darboņiem arī vajadzēja panākt!
Sekas šai stagnācijai bieži vien skar visu Latvijas sabiedrību. Īpašu kaitējumu Latvijas valstij un mums visiem nodara tas, ka VID darbiniekiem zūd motivācija strādāt. Ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā pēc dažādiem pētījumiem tiek vērtēts no 20% līdz 30%. Politiskajās aizkulisēs neslēpti tiek runāts pat par 1 miljardu eiro (!) gadā, kas aizplūst garām Valsts kasei vai tiek izkrāpts no valsts. Tā ir septītā daļa no valsts budžeta jeb summa, ar ko mēs vienā rāvienā varētu atrisināt vairākas būtiskas problēmas — panākt skolotāju un mediķu algu pielikumu, uzlabot ceļu stāvokli, palielināt ģimeņu pabalstus utt.
Es piedāvāju divus risinājumus — vienu īstermiņa, otru ilgtermiņa. VID ģenerāldirektora meklēšanā ir jāizbeidz ākstīšanās ar kārtējā konkursa izsludināšanu un jāuztic šis darbs profesionālai starptautiskai vai pašmāju rekrutēšanas aģentūrai. Ja Latvijā derīgu kandidātu iepriekšējā skandāla dēļ vairs nevar atrast, ir vērts apdomāt augsta līmeņa starptautiska profesionāļa piesaisti, šajā gadījumā neskopojoties ar atalgojumu, jo uz spēles tiek liktas nesalīdzināmi augstākas summas!
Otrkārt, Latvijas politiskajai elitei būtu jāspēj apsēsties pie viena galda un vienoties par dažiem nepārkāpjamiem principiem, kas tiktu ievēroti neatkarīgi no politiskās konjunktūras vai biznesa interesēm. Viens no tiem būtu tikai neatkarīgu un augsti profesionālu cilvēku iecelšana amatos, kas skar valsts finanses un noziedzības apkarošanu. Jo tā ir mūsu izvēle: vai mēs vēlamies ēnu Latviju, kurā visi domā par to, kā apkrāpt cits citu, vai arī tiesisku labklājības valsti.