ŠIS NAV NAMS, BET MĀJAS, — saka simtiem cilvēku, kuri 12 gadu garumā piedalījušies «Jaunpaleju» veidošanā. Pēdējā gada laikā šeit patvērumu radušas arī grūtnieces un jaunās māmiņas. Foto no personiskā arhīva
Kopā ar draugiem un domubiedriem «Jaunpalejās» nosvinēti tradicionālie dārza svētki. Un tas nav izklaides pasākums dienas garumā. Dārza svētkos tiekas ļaudis, kuri arī ikdienā aizstāv nosargātas dzīvības ideju. Domubiedri runā par to, kā šo pakalpojumu attīstīt, spriež, kā atbalstam piesaistīt sabiedrību, kā iekustināt cilvēku sirdis, kā viņus uzrunāt, aicināt vienmēr nostāties dzīvības pusē.
«Mans sapnis ir piepildījies, ka ir šis nams, bet tajā pašā laikā jāskatās tālāk, kā tiks izmantots resurss, ko varam piedāvāt. Es esmu tāda gaidoša, zinot, ka pašlaik esam tajā posmā, kad vairākām mātēm laiks mūsmājās beidzas, ir palīdzēts, un jāskatās, kas notiks viņu dzīvēs tālāk. Mēs visu laiku sekojam līdzi viņu gājumam, jautājam, kā varam palīdzēt,» stāstīja «Ģimenes šūpuļa» vadītāja, vecmāte Rudīte Brūvere, atgādinot, ka kopš vēla rudens patvērumu «Jaunpalejās» uz īsāku vai ilgāku laiku radušas piecas jaunās mātes, viena kopā ar dēliņu mājās dzīvo joprojām.
«Mums jāsatiek cilvēki, kas atver savu sirdi, savu māju durvis un uzņem pie sevis jaunās māmiņas ar visiem bērniņiem. Ļoti bieži šīm mātēm ar kaut vai mūsu sagādātu dzīvokli patstāvīgai dzīvošanai nepietiek. Daudzām vajag kāda pieauguša cilvēka, kādas sievietes atbalstu, kura ikdienā būtu blakus. Mums vajag partnerģimenes. Mēs labprāt gaidām pie sevis cilvēkus, kuri apsver šādu domu, ka varētu savā mājā pieņemt gan jauno māti, gan bērnu. Esmu pārliecināta, ka tādi cilvēki Latvijā noteikti ir, un tas nav lēmums, kas jāizdara dienas vai mēneša laikā. Pie mums var braukt, satikties ar mātēm, bērniem, iepazīties, runāties un vēlreiz pārdomāt, vai kaut kur cilvēkā neieskanas Dieva aicinājums, ka tieši šādi iespējams palīdzēt,» stāstīja Rudīte Brūvere, neslēpjot, ka šādās audžuģimenēs ar laiku varētu veidoties situācija, ka māte, redzot, ka zīdainis ir drošās rokās, pati aizklīst pasaulē, bet jaunajai audžuģimenei tad ir iespēja pārrakstīt bērna likteni.
«Mūsu sirdsapziņa neļautu izņemt bērnu mātei no rokām un atdot citai. Ir jābūt pārejas posmam. Ja bioloģiskā māte tiešām sāk apzināties un arī uzvesties tā, ka bērniņš kļuvis nevajadzīgs, tad viņš jau bez pārlieku lieliem pārdzīvojumiem ir ticis pie gādīgiem audžuvecākiem. Bērnam izpaliek krīzes centri, bērnunams. Viņš daudz dabiskākā un saudzējošākā veidā nonācis jaunā ģimenē,» uzsvēra Rudīte Brūvere, atzīstot, ka, laikam ejot, ja arī atbildīgās institūcijas tā lems, bērnu varēs ņemt aizbildnībā, adoptēt.