Ierocis, ar ko skolēni savu tiesību sakarā mēdz draudēt pieaugušajiem, ir zvans uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Uzticības tālruni. Ir, protams, zvani, kas ir kā bērnu palīdzības sauciens, bet ir arī sūdzības par to, ka skolotājs prasa pārāk daudz — proti, mācīties atbilstoši savām spējām. To uzskatāmi ar katru gadu vairāk atklāj centralizēto eksāmenu vājie rezultāti. Šodien vidējam skolēnam ir zema motivācija mācīties — «5% dabūdams, vidusskolu esmu beidzis!» Izpratne, kālab vispār jāmācās, arī nav vajadzīga: ja skolēns neredz jēgu un pielietojumu zināšanām ikdienas dzīvē, ir grūti viņam pierādīt mācīšanās lietderību intelektuālās un emocionālās dzīves vajadzībai. Skolēnam aizrāda, bet tas piedraud, ka zvanīs VBTAI un sūdzēsies par tiesību pārkāpumu.
Ojārs Rode, Drustu tautskolas vadītājs: «Latvijā trešdaļai bērnu vajadzīga psihologa palīdzība, jo bērnu dvēsele neatsaucas tam, ko piedāvā vide,» jo daudziem no viņiem — dzīves jēgas izpratnei — nav vecāku. Skolēnu vārdiem: visi pārmet par aipadiem un aifoniem, bet par to, kā dzīvot, nerunā neviens. Arī tādēļ skolēns skolotājam var sarunāt, kādus vien vārdus grib, un var traucēt darbu stundā, kā vien spēj izfantazēt. Aizrādīt nedrīkst, jo skolēns tiesību aizstāvjiem paziņos, ka «bija bail no skolotāja».