Ko darītu jūs, ja veikalā, autobusa pieturā, pastā, aptiekā jums blakus stāvētu grūtniece, par kuras stāvokli skaidrs, ka viņa ir vienos zilumos, sista kā pelavu maiss? Man pirmā atbilde pašai sev un tāda pavisam godīga bija: ja es viņu satiktu lielveikalā, droši vien nodomātu, ka ārprāts. Ja satiktu uz vientuļa lauku ceļa, man gribētos pajautāt: kas notika, kā iespējams palīdzēt?
Pilsētā mēs nezinot, kas dzīvo kaimiņos, kas vienā kāpņu telpā. Pilsētnieki esot vienaldzīgāki, nesveicinoties, neuzbāžoties, bet mazajos miestiņos, kur viesojās izdomātā grūtniece, tantes, kuras zināja, ko viņa ēd un dzer, kuras zināja, kura sejas puse nozilināta, tā arī cilvēkam nepajautāja, kas noticis. Vienaldzība? Vai bailes līst dvēselē? Varbūt atkal tā pati mentalitāte pie vainas? Neuzbāzīšos, paklusēšu, ka kaut kas nenotiek. Bet diemžēl tieši tamdēļ jau notiek.