
Punktu pirms pieciem gadiem pielicis brauciens uz Latgali, un atgriežoties nosprieduši — ja māju laukos nenopirks tagad, tas vairs nenotiks nekad. «Mūsu lielajiem plāniem atbilstošs īpašumu piedāvājums tolaik nebija nekāds lielais, bet «Brīvzemniekus» noskatījām divu nedēļu laikā. Mūs uzreiz uzrunāja šī vieta, daudz nepētījām, vai mājai jumts netek, — jāņem,» atceras Ginta.
Izrādījās, ka iepriekšējā saimniece ēkas bija labi uzturējusi. Apkārtne gan tolaik pavisam citādi izskatījusies — visapkārt daudz lielu koku: lazdas, liepas, daudz ābeļu. Bijusī saimniece, kura vismaz reizi gadā cenšas uz «Brīvzemniekiem» atbraukt, šo vietu vairs nepazīstot, jo no kokiem palicis vienīgi vītols, ko jaunie saimnieki saglābuši pēc zibens spēriena. Ginta izveidojusi arī pavisam jaunas puķu un skujeņu dobes. Arvien tiek apgūti jauni zemes pleķīši. Izveidots parks, kurā, kociņiem paaugoties, būšot arī pārsteigumi…
Kokiem otrs mūžs
Brīvības «Brīvzemniekos» tiešām netrūkst, jo teritorija plaša un labi pārskatāma. Jau sētā iebraucot, uzmanību piesaista dažādi vides objekti. Tie ideāli iekļaujas kopējā ainavā, ko ar Didža prasmīgajām rokām pamazām veido Ginta: «Visur pašpikojam idejas — internetā, dažādos izbraucienos, safotografējam, un, kad ir sīka vaļa, kaut kas no tā top arī mūsu sētā. Jāatzīst gan, ka parasti nesanāk, kā noskatīts, drīzāk kā pašiem patīk.»
GINTA GAILUMA un DIDZIS GRĀPĒNS savā lauku brīvībā. Jāņa Līgata foto