Šovasar tavam Valmieras jaunatnes rekordam 1500 m – 3:59,6 – distancē apritēja 30. gadskārta, un rādās, ka vēl ne tik drīz tas tiks pārspēts. Kāpēc neturpināji sporta karjeru pieaugušo konkurencē?
Tā lieta ir ļoti līdzīga kā tagad – tā bija problēma tajos laikos un ir problēma šajos laikos, kad sportisti pēc junioru vecuma nokļūst pieaugušo konkurencē un nespēj būt vairs tik augstās vietās. Tad dzīvē parādās citas prioritātes, man tās bija studijas, gribējās arī naudu nopelnīt studentu celtnieku vienībās un tā diemžēl aktīvo sportu drusciņ par ātru varbūt pametu.
Kas tevi pamudināja pievērsties sportam?
Droši vien, ka mans tēvs, kas kā instruktors kalnu tūrismā tolaik organizēja salidojumus, kuros vienmēr startēju, pārstāvot skolu. Arī tas, ka no 1. klases nevienu ziemu neesmu izlaidis, neuzkāpjot uz distanču slēpēm – nu jau tas turpinās vairāk nekā 40 gadus. Droši vien, ja Valmierā būtu bijusi slēpošanas vai biatlona sekcija, es, visticamākais, būtu tur. Pa mēnesim, pa diviem esmu izmēģinājis trenēties riteņbraukšanā; kad 1982. gadā sākās orientēšanās sacensības Magnēts, sāku piedalīties tajās, ierindojoties samērā augstās vietās, bet pagrieziena punkts, kurā pievērsos ļoti aktīvai, jauniešiem pat profesionālai sportošanai, bija 1983. gadā, kad treneris Raitis Ravinskis, kas kādu laiku bija arī mans fizkultūras skolotājs, mani uzaicināja trenēties vieglatlētikā. Tad viss pārējais sports – gan orientēšanās, gan jebkas cits — tika nolikts malā, jo viss tika pakārtots augstu rezultātu sasniegšanai skriešanā. Līdz tam varēju paslēpot diezgan labi, bet, tiklīdz sāku profesionāli skriet, slēpošanas tehnika pazuda un vairs nebiju konkurētspējīgs.
VILNIS PRIEDĪTIS. Jāņa Līgata foto