Laikā, kad Melānija dzīvoja, strādāja, cieta un mīlēja, vēl nebija modē rakstīt CV. Tagad mēs šajā biogrāfijas pārskrējiena lapā ierakstām šķietami galvenos punktus: dzimšanu, izglītību, darba vietas, prasmes. Uzrakstām CV un sakām, ka tas ir bezjēdzīgi, jo kurš, uzzinot par mūsu dzīvi dažus faktus, var izprast, kādi esam, ko domājam, ko sirdī lolojam, ko uzskatām par vērtīgu un svarīgu. Šķiet, ka Melānija būs domājusi tāpat, jo viņa par sevi, saviem mīļajiem un dzimtu rakstīja simtiem grāmatu rokrakstā. Melānijas CV ir grāmatu sērija «Mūža mirkļi» jeb «Dvēseļu pulcēšana» un vēl atsevišķi lapu simti rokrakstā, kas stāsta par dzimto pusi, par Amatas mutuļiem. Viņas mantojums ir arī izpētītais dzimtas koks, kur gadsimtu griezumā atrasta saikne ar simtiem ļaužu. Melānijas mantojums ir saistošs visiem, kurus uzrunā Latvija un stipru cilvēku stāsti.
Cilšu mīlestības vara
«Tam, ka tu, Melānij, nodzīvosi līdz 100 gadiem, tam es ticu, bet ka uzrakstīsi visas iecerētās grāmatas?» teicis Zigmunds Skujiņš, kad rakstniece 1991. gadā, tūlīt pēc «Veļupes krastā» iznākšanas, teikusi, ka ķersies klāt pie vēl sešu manuskriptu sagatavošanas sērijā «Dvēseļu pulcēšana», taču kundze, kurai bijuši vien pāris soļu līdz 90. jubilejai, paspējusi visu. Uz mazas rakstāmmašīnas savu rokrakstu skapi pārdrukājusi izdodamos manuskriptos. Melānija aizsaulē devās 92 gadu vecumā, un tikai sestajai grāmatai nonākt līdz izdevējam palīdzējusi visu grāmatu redaktore Vija Jugāne.
Nenoliedzami, Melānijas «Veļupes krastā» ir zināmākā grāmata, kas šajā sērijā pēc loģikas ir pēdējā, bet tika izdota pirmā līdz ar Latvijas atmodu. Taču pēc laika ritējuma pirmā šajā sērijā ir grāmata «Tēva cilts».
MELĀNIJAI BIJA ATŅEMTS gandrīz viss, taču viņa izdzīvoja, lai uzrakstītu, izstāstītu stāstu, kurā bijām ierauti mēs visi. «Es no dzīves neko vairs negaidu. Tajā skan tikai viena stīga, sīks cerību pavediens — satikt tevi, izaudzināt dēlu un vēl redzēt Dzimteni,» tā rakstījusi Melānija Vanaga. Šo sajūtu filmā izdzīvo aktrise Sabīne Timoteo.