«Man vienmēr bija licies, ka esamu kaķu meitene. Bet notikās tā, ka pirms gada radinieki bija paņēmuši vilku, un manas sajūtas ar viņu ļoti saslēdzās. Tolaik mums vēl bija kaķenīte, bet jau godam savu mūžu nodzīvojusi. Kad viņa devās uz citiem medību laukiem, jau biju sevi it kā nemanot, neapzināti sevi nokodējusi, ka gribu suni. Un Dieviņš manu dzīvi, kā vēlējos, sakārtoja,» ik pa brīdim uz savu sunīti ar mīļumu paskatoties, stāstījumu sāka Dace.
Sakritības
«Dēliņa, divpadsmitgadnieka, drauga ģimenē bija papilonu kucīte, kurai tolaik, pirms pusotra gada, saimnieki pirmoreiz bija atļāvuši dzemdēt. Pasaulē nāca četri skaisti papilonīši — trīs meitenes un puisītis, tāds kā vārgāks par pārējiem kucēniem, bet ar vislielākajām austiņām. (Tieši ausu dēļ šīs šķirnes sunīšus sauc par tauriņsuņiem — V.B.)
Bija sakritis tā, ka abi divpadsmitgadīgie puiši bija piedalījušies dzemdībās, un, protams, dēls ļoti gribēja, lai arī mēs apskatām mazos sunīšus. Mūs uzaicināja, aizgājām raudzībās, un, kā apsēdos, tā Dino bija klāt un tūlīt iekāpa klēpī. Man viss saslēdzās, sapratu — viss… Un uzdāvināju sev sunīti dzimšanas dienā.»
Interesanta sakritība sanākusi arī ar Dino vārdu. «Šķirnes suņiem ir noteikums, ka jāliek vārds ar sākuma burtu, kāds ir dzimtā. Tā kā mamma ir Džīna, mūsu sunītim pasē jau bija ierakstīts vārds Dino. Saimnieki, to mums dodot, gan teica, ka varam izvēlēties citu vārdu, bet izrādījās, ka tajā ierakstīts tieši tas vārds, ko paši bijām iedomājušies.»
DACE AMONA kopā ar savu mīļo taurenīti Dino. Foto no personiskā albuma