Visvairāk Vineta ada zeķes. Pāris pēc pāra uz dīvāna sarindoti. Koši, bet aizdomīgi pūkaini. Kādreiz adījusi no vilnas dzijas, bet tagad tam dzīparam klāt tiek vērpta suņa vilniņa.
«Man veca māja, pacaura, kājas salst, tāpēc sākumā adīju sev tās zeķes. Vilku kājās, bija siltāk. Mugura man arī šķība, naktī guļot rokas dikti sāp, vienmēr ķēru pēc tabletes, bet tad izlasīju, ka sunīša spalva ne tikai silda, bet arī dziedē. Uzadīju tādus kā zeķu kātus, bet tikai ap locītavām liekamus un pati neticēju: kad pusstundu tie manus kaulus sildījuši, sāpes pāriet,» tā Vinetas kundze izstāstīja, kāpēc sākusi adīt izstrādājumus, pievienojot suņu vilnu.
Vineta dzīvo Smiltenes novadā, Launkalnes pagastā, mājās, kas attālu no galvenajiem ceļiem. Vasarās «Mežvijās» esot īsta paradīze, kad kundzes dzīve droši rit mežu un pļavu ielokā, ziemā tam visam, protams, nāk klāt savs grūtums, kuru par laimi kliedē labi kaimiņi, kuri izpalīdz ar nokļūšanu pilsētā, kad vajag, un citu lietu nokārtošanu.
ČĪKSTĒT GAN NEVAJAG, saka Vineta Suija, kura ziemā ada, vasarā ogo un, spītējot savām veselības likstām, dzirkst dzīvespriekā. Jāņa Līgata foto