Minētās grūtības skāra arī Krieviju. Tautas kopējo nostāju pret caru, valdību un sistēmu kopumā ietekmēja neveiksmes karā, ievainoto un kritušo lielais skaits. Neveiksmīga plānošana preču piegādē izraisīja pārtikas trūkumu lielākajās pilsētās, galvenokārt tālaika Krievijas galvaspilsētā Petrogradā. Vienkāršā cilvēka dzīvi vēl grūtāku darīja kara sākumā ieviestais sausais likums. Starp citu, vajadzētu atcerēties, ka cariskajā Krievijā alkohola tirdzniecība bija valsts monopols un tikt pie grādīgās dziras nemaz tik viegli nevarēja.
1917. gada 23. februārī (pēc vecā stila) Petrogradā pārtikas preču trūkums izraisīja stihiskas demonstrācijas un nemierus. Divu dienu laikā nemieri pārauga ģenerālstreikā. Streikotāji prasīja «maizi un brīvību», īsti nezinādami, ko darīt tālāk. 27. februārī nemieri sākās arī atsevišķās armijas daļās, dienu vēlāk galvaspilsētas garnizons pārgāja streikotāju pusē. 2. martā cars Nikolajs II atteicās no troņa par labu savam brālim Mihailam, kurš savukārt atteicās no troņa un varu nodeva Pagaidu padomei. Tika izveidota Pagaidu valdība, kura gan varu realitātē dalīja ar dažāda līmeņa deputātu padomēm. Krievijā bija notikusi spontāna tautas revolūcija, kurā gāza monarhiju. Revolūcija un monarhijas krišana esot bijis milzīgs pārsteigums boļševikiem un jo īpaši emigrācijā Šveicē esošajam Ļeņinam.