Piektdien, 10. februārī, pirmizrādi piedzīvos kamerluga «Pelikāns» — viena no Latvijas teātros retāk iestudētajām zviedru dramaturga Augusta Strindberga lugām. Topošā izrāde ir aktrises Ineses Pudžas debija režijā Valmieras teātrī. Izrādes radošajā komandā — kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis, mūziķis Mārtiņš Jansons, telpu veido režisore sadarbībā ar arhitektu Māri Banderu, lomās: Inga Apine, Ligita Dēvica, Kārlis Freimanis, Eduards Johansons un Inese Ramute.
Inese, citēšu tevi: «Mans režijas diplomdarbs J. Griškoveca «Ziema» ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā, taču es nejūtu sevi kā režisori, es gribu spēlēt un Valmieras teātris man ir devis iespēju to darīt.»
Kad tas bija? Cik ilgi es jau esmu Valmieras teātrī? (Pauze) Kopš 2011. gada…
Pat viena diena spēj mainīt cilvēku pilnībā. Kā ir tagad — pēc sešiem gadiem?
Es jau stājos akadēmijā uz aktieriem. Pirmo reizi netiku, otro reizi netiku, pēc tam man bija nepieciešams laiks, lai to visu norītu. Pirms Valmieras atrados ļoti aktīvā savas dzīves periodā.
Apbrīnojama spītība.
Es pat to nesauktu par spītību. Gribēju saprast, kas tā aktieru profesija tāda ir. Man šķiet bīstama tā robeža, ja aktiera profesija paliek tajā stadijā, kad tas ir tikai par un ap tevi. Tā tas var būt, jo īpaši pašā sākumā, kamēr mācies un pirmos gadus strādā teātrī, mēģini sevi pierādīt, balvas nopelnīt. Spēlē labāk vai sliktāk, bet, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka no sevis aizbēgt nevar. Starp citu, vakar, aizejot mājās pēc «Pelikāna» mēģinājuma, manī radās vēl viena sajūta, kas laikam manī ir visu laiku, bet ko es tā pēkšņi nofiksēju, bija doma, ka es gribētu iet pedagoģijā (Latvijas Universitātē ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu pedagoģijā) vēl dziļāk un pēc būtības, jo sākumā es tur iestājos tāpēc, ka netiku aktieros.
INESE PUDŽA: ar gadiem saprotu, ka negribas palikt vienā pozīcijā. Gata Priednieka-Melnača foto