«Jāiet paskatīties, vai nav atnesta Liesmiņa,» tā parasti saka pirms ikdienišķā rituāla — iešanai līdz pastkastītei.
«Vai tas bija Liesmiņā rakstīts, vai kur,» kāds prāto, gribēdams pārspriest nesen lasīto publikāciju.
Liesmiņa… Visā milzīgajā preses izdevumu klāstā neizdosies atrast daudz tādu laikrakstu vai žurnālu, kurus lasītāji dēvētu pamazināmajā un mīlināmajā vārdā. Reģionālā prese katrā vietā ir sava un mīļa, tas tā ir, tomēr nav nācies dzirdēt neko par Ventas Balstiņu, Ziemļlatvijiņu, Latgales Laiciņu, Druviņu vai Stariņu, bet Liesmiņa, lūk, ir, un tas skan tik dabiski kā draugu vai ģimenes lokā kādu mīļi uzrunājot, vai tas būtu bērns, pusaudzis, cienījams pieaugušais vai sirmgalvis.
Liesmas 14000. numurs liecina par to, ka pusaudža gadi laikam taču jau sen pagājuši. Tomēr mīlināmais vārds Liesmiņa arvien vēl piestāv, jo tajā ir lasītāju sirsnīgā pieķeršanās un uzticība, kam pretī tik ilgus gadus ir dots liels un nenoguris darbs.
Lai katrai ģimenei būtu pa Liesmiņai un Liesmiņai — lasītāju mīlestība!