«Kaķis mums mājās bija jau manā bērnībā. Tolaik dzīvojām Cēsīs. Reiz gāju uz skolu, un man nopakaļ vairāk nekā pusotru kilometru sekoja kāda kaķenīte. Raudādams ar visu gāju atpakaļ uz mājām. Tā arī palika pie manis. Kad jau biju precējies, sievai uzdāvināja angoras kaķenīti, kura pie mums nodzīvoja 16 gadus. Tad kādā aukstā ziemā, kad termometrs rādīja mīnus 30 grādus, pagalmā pamanīju kaķenīti ar trim maziem kaķēniem, kas kūleņoja pa pagalmu. Visi iešmauca kādā pirmā stāva dzīvoklī. Kaķēni tika sadalīti, arī es vienu tādu pūkainu paņēmu — cik īsu, tik platu,» par dažiem saviem dzīvnieciņiem stāsta valmierietis PĒTERIS GARJŪ.
Pēteris ir no tiem cilvēkiem, kurš vienaldzīgi nepaies garām nevienam dzīvnieciņam: «Uzreiz var redzēt, ka suns uz ielas apjucis skraida, meklējot mājas, ka kaķītis ir ievests pagalmā un pamests, klīst, cenšoties tikt iekšā kādā kāpņutelpā. Man ļoti žēl šo dzīvnieciņu, kam ziemā nav kur palikt. Laukos vienmēr var kur nolīst, bet pilsētā visi pagrabi slēgti, arī konteineri kaķiem vairs nav pieejami. Nevienam nenovēlu mocības, kādas cieš pamestie dzīvnieciņi. Vairākus klaidonīšus esmu noķēris un aizvedis uz patversmi. Ceru, ka viņiem ir paveicies atrast mājas.»
Zinu, ka rūpējaties arī par dārzu kooperatīvā pamestajiem kaķiem. Sen jau?
Nu jau būs vairāki gadi. Sākās ar to, ka reiz pabarojām kaķīti, kas sēdēja mūsu dārzā. Nākamreiz tas jau bija atvedis draugu. Tagad, pavasarī, kaķīšiem, kā zināms, citas domas prātā, bet ziemā, tiklīdz sadzird, ka braucu, skrien no malu malām. Reizēm, kad sliktāks ceļš, braucamo atstāju tālāk no sava dārza, tad kaķi kā sunīši man seko. Parasti sanāk kādi seši septiņi. Bet vienu svītrainu kaķenīti baroju nu jau vairākus gadus.
Kā viņi savā starpā satiek?
Pa vidu trāpās kāds agresīvs, kas citus trenkā, bet es parasti barību izlieku vairākās vietās, lai nav jāplēšas.
Ir uzskats, ka šos bezpajumtniekus vajadzētu sterilizēt, lai nevairojas. Tas varbūt nav humāni, bet ko līdz, ka kaķi sterilizēti, ja viņiem ziemā nav ko ēst? Un kaut kur taču arī no aukstuma jāpaglābjas. Tad labāk iemidzināt. Patiesībā pat nevar teikt, ka kaķi te stipri vairojas. Pa brīžam ir vieni, tad atkal citi — ne visi izdzīvo, dārzos medībās ieklīst lapsas. Bet kopējais skaits paliek apmēram tas pats.
PĒTERIS ar sauso barību un svaigām reņģēm pie dārzu kooperatīva kaķīšiem brauc vairākas reizes nedēļā. Jāņa Līgata foto