Izrādes pamatideja atrodama vācu dramaturga Franka Vedekinda 1891. gadā uzrakstītajā lugā «Pavasara atmoda». Tēma par seksualitātes mošanos, par pusaudžu un vecāku savstarpējām attiecībām, atklātību un uzticēšanās nozīmi. Mēs secinām — lai gan ir pagājis tik ilgs laiks, attīstījušās tehnoloģijas, bet pubertāte gan nav mainījusies. Tas, ko bērni runā savā starpā un izlasa internetā, biežāk rada vēlmi ātrāk pieaugt. Vecāki joprojām nemāk, negrib un baidās runāt par savu pieredzi ar bērniem. Iestudējums parāda, cik traģiskas sekas var būt tādai nerunāšanai. Šajā izrādē var redzēt un saprast, cik ļoti maz pusaudži zina par pieaugušo dzīvi. Tā jau nav viņu vaina, bet vecāku, kas nevar viņiem pastāstīt pašu vienkāršāko par dzīvi. Pusaudža hormoni aiz neziņas var novest līdz neaprēķinātai rīcībai, par kuru nākas atbildēt.
Izrāde par to, kas notiek pusaudžu galvās, kādēļ viņi rīkojas tieši tā, kā rīkojas. Izrāde ir ļoti emocionāla, tā atklāj daudzveidīgu pārdzīvojumu virkni. Pieaugušie nesaprot jauniešus, kas pāragri nodevušies kaislībām. Izrādē var saskatīt arī dažādas ģimenes un viņu uzskatus par bērnu audzināšanu un dzīves vērtībām.
Nesen klasē izlasījām R. Blaumaņa lugu «Pazudušais dēls». Abas lugas uzrakstītas 19. gadsimta beigās, un abas beidzas traģiski mīlestības un neziņas dēļ.
Izrādes scenogrāfijā simbola jēgu ieguva zāles logs, kuru izrādes sākumā atvēra un apspēlēja kā gaismas, plašuma, cerību tēlu. Palodze notikumu gaitā bija kā skatuves turpinājums. Īpaši emocionāls bija galvenās varones traģiskais brīdis pie loga, kad sniga retas sniega pārslas…
Paldies izrādes režisoriem Inesei Ramutei un Robertam Segliņam. Paldies radošajai grupai: kustību konsultantei Agnesei Lutcei, mūzikas pedagogam Mārtiņam Roziņam, grima māksliniecei Ingai Krauklei, tērpu māksliniecei Īrisai Ozolai, gaismu un skaņu meistariem Robertam Ciprusam un Nikolajam Lukinam.
SKATI NO IZRĀDES. Saki man šodien, saki tūlīt — kā es piedzimu, kur es gadījos? Kalvja Zaļaiskalna foto