Pie krācītēm satiku VBSS treneri, airēšanas bāzes pārzini Līgoni Bečeru. Viņa stāsts bija interesants. 1622. gadā zviedriem vajadzējis dabūt pāri Gaujai lielgabalus no kreisā krasta uz labo. Pārcēlājs teicis, ka prāmis neizturēs svaru. Tad zviedri nolēmuši lielgabalus pārvilkt pa krācītēm. Krācīšu vietā bijis ciets, oļains dibens, upe bijusi platāka un seklāka. Apkārtējie zemnieki saveduši akmeņus, noklājuši gultni. Vairākās vietās Gaujā būtu pietiekami sekls, bet tur smilšu sēres un mīksta grunts. Uzbūvēto zemūdens dambi straume laika gaitā nodrupināja un izsēja garumā. Gauja grauzusies labajā krastā. Mums tagad liekas neticami, bet pilsētnieki jau viduslaikos bija uztraukušies, ka Gauja varētu apdraudēt baznīcu. Ejot gar Gauju, mēs nepiegriežam vērību nostiprinātam krastam. Līgonis teic, ka akmeņu bruģis noklāts Gaujas gultnē no mūzikas skolas līdz tiltam.
1865. gadā uzcelts pirmais Gaujas tilts. Balsti bijuši ik pēc 6 m, jau pirmajā pavasarī tie ledus stipri bojāti. Tad rātē kāds ieteicies, ka Kuldīgā ledus, krītot pāri rumbai, sadrūp, arī mums krācītēs vajag salikt akmeņus.
SENA LIECĪBA. Valmieras 1680. g. karte ar kalnu Gaujas pretējā krastā.