Ja mēs esam reālisti (un mēs taču tādi esam), būtu pārdroši ieraudzīt cūkas stiepjam uz mežu atkritumus ar lieliem Mego, Maxima vai Rimi maisiem. Jāatzīst, ka savos meža ceļos un gaitās ne reizi neesmu satikusi nevienu cūku — ne mazu, ne lielu, ne baltu, ne melnu. Tā drīzāk ir utopija. Tāpat kā utopiskā Eiropa.
Pareizāk būtu: «Kļūsti cilvēks. Nemet atkritumus.» Tāds aicinājums derētu gan cilvēkam, gan cūkai un citām dzīvām radībām.
Mēs esam tapšanā. Mēs vēl topam. Arī cūka vēl top. Drusku civilizējas.
Drusku cilvēciskojas.
Antons Čehovs kādā stāstā smalki izsakās: «Cūku jau tāpēc sauc par cūku.»
Pavisam nelāgi, ka tik skaistam dzīvniekam uzkrauti visi pasaules sūdi.
Par izvēli.
No kura gala jūs ēdat baltmaizes klaipu? No viena vai otra? No labā vai kreisā? Kāda ir jūsu izvēle? Nav atbildības, vai ne? Izvēlēties var kafiju ar pienu un cukuru vai karstu ūdeni bez kafijas, piena un cukura. Niecīga izvēle.