Īsi pirms Jāņiem Alise dosies atceļā uz Ameriku. Valmierā viņa būs pabijusi teju divus mēnešus pēdējo četru gadu laikā. Ar savējiem — mammu, brāli, radiem un draugiem — viņa jau pieradusi sarunāties, izmantojot sociālos tīklus, un, kad vien iespējams, savējos gaida ciemos.
Pirms septiņiem gadiem Alise pirmoreiz brauca uz ASV, izvēloties strādāt par auklīti, lai pieskatītu, lutinātu un latviešu šūpuļdziesmas dziedātu ne tikai mazajiem okeāna otrā malā, bet lai arī pati tālākizglītotos. Šoreiz Amerikā Alise atgriezīsies uz palikšanu. Viņa atgriežas nevis iespēju zemē, bet vietā, kur izlemts veidot ģimeni.
Visu iespēju zemē
«Stereotips, kas arī man bija par Ameriku kā visu iespēju zemi, ir lauzts. Jā, iespēju tur ir daudz, bet tur ar nagiem un zobiem ir jāiet, sevi jāpierāda. Ir simtiem iespēju, bet tikpat daudz konkurentu. ASV ir ļoti svarīgi sevi reklamēt, tur tas ir jāmāk, un viņi arī prot,» sacīja Alise, kura strādājusi Vašingtonā, studējusi Čikāgā, tad darbu meklējusi Dalasā, bet sagadījies aizpildīt vakanci kāda starptautiska uzņēmuma filiālē Londonā.
«Ļoti intensīvi septiņi gadi? Jā, tā laikam nemaz nebiju padomājusi. Vai nav grūti, ja visu laiku sevi jāpierāda? Nē, tas ir interesanti, jo daudz tā uzzini par sevi. Tā ir ļoti laba pieredze bez liekām ambīcijām. Tu tiešām kļūsti vienkāršāks cilvēks, cenšoties ieraudzīt, kas ir tās lietas, kur ir tās lietas, ko vari vēl labāk izdarīt. Svešā zemē vienmēr uz tevi raudzīsies it kā no augšas, no malas, bet tāpēc nav sevī jāieraujas,» tā Alise, kura smaidīja, žestikulēja, sarunas laikā ne uz mirkli nezaudēja interesi, nenovērsa acu skatienu.
«Vispār esmu kautrīga. Man vieglāk ir darīt, plānot, organizēt, būt aizkadrā, nevis runāt publiski. Taču, ja sakāt, ka esmu atvērta, tad tā laikam tas ir. Ļoti labi, ka tā ir (smejas). Ja mēs būtu satikušās pirms desmit gadiem, saruna droši vien būtu pavisam cita,» atzinās Alise, kura uzaugusi Valmierā, skolojusies mūsu pilsētā, tepat ieguvusi arī augstāko izglītību, kļūstot par tūrisma un viesmīlības speciālisti, dejojusi tautiskās dejas, savulaik apmeklējusi mūzikas skolu un dziedājusi kamerkorī «Kaķi». Tagad Alisei ir trīsdesmit divi gadi, bet laikā, kad pabeigta Vidzemes Augstskola, viņai vēl nebija 25, toties tas bija dižķibeles laiks, kad diploms bijis kabatā un bažas no bezdarba prātā.
«GĀZI GRĪDĀ! — sev teicu, beidzot Vidzemes Augstskolu, kad nebija iespējams atrast darbu. Man nebija plāna braukt uz Ameriku, bet gribēju pilnveidot sevi. Amerika izrādījās viena no iespējām,» tā Alise Zariņa. Jāņa Līgata foto