Vakardienas slejā Aivars Ustups paraudzījās uz 3. jūniju no demogrāfijas skatupunkta, savukārt es šodien vēlos apcerēt — pat attaisnot! — tieši mūsu sabiedrības pilsonisko (ne)aktivitāti. Šķiet, rītdien vēlēšanās tiks sasniegti jauni pasivitātes rekordi*. Turklāt tajos būs vainojama nevis ekonomiskā migrācija (ko, protams, piesauks, kaut tā ir Latvijas skarba realitāte, ar ko vienkārši jārēķinās), bet partiju vai apvienību izteikto piedāvājumu un pašu solītāju pašapmierinātais tizlums.
Mēs nevaram (un paldies Dievam!) nevienam aizliegt cept maizi, kas mums negaršo. Kādam citam varbūt garšo. Nevaram neļaut rakstīt grāmatas vai filmēt TV pārraides, kas mūs neinteresē. Taču neviens arī nespiež mūs kaut ko tādu pirkt un ēst, lasīt vai skatīties. Toties tagad mēs jau priekšlaikus tiekam nokaunināti — ja paliksiet mājās (dārzā, pludmalē), tad jūs būsiet vainīgi par to, ar kādu vietvaru novadiem un pilsētām turpmāk būs jāmokās! Ejiet uz iecirkni, atrodiet «mazāko ļaunumu» un bez zīmoga pasē mājās nenāciet!