Kamēr ļaudis rīta pusē pamazām pulcējās svinību vietā uz plostu gaidīšanu, īstā reize aprunāties ar jau sirmu vīru, kurš vēl nesen pats plostus svētkiem sējis un ar tiem braucis. JĀNIS GRAUMANIS, kuram plecos jau 74, atceras, kā viņš savu pirmo un vēlākos plostus sējis:
«Viss jau sākās faktiski no nekā. Nelika mieru Gaigalu Mārtiņš — kaut ko vajagot izdomāt! Nospriedām atjaunot veco plostnieku kustību. Pirmo plostu sējām pie Spices tilta, kādi pieci vai seši mēs tur bijām. Pa visu dienu trīs plenes (atsevišķos plostus — G.V.) sasējām. Neko jau toreiz neviens no mums nemācēja, kaut ko gudrojām paši un darījām. Un tad aizgāja — tagad jau 13 plenes pa pusdienu sasien! Strenči jau vispār skaitās neoficiāla plostnieku galvaspilsēta, te mums pat plostnieku krogi bijuši. Un tad veči braukuši malā, saslējuši ķekšus un vairākas dienas no vietas pa tiem krogiem ņēmušies. Pats neesmu strencēnietis, esmu Rankā dzimis, taču atceros, ka pirms 50 gadiem te krastā bija krautuve, tur bija vinčas… Nez vai vēl tagad kaut kur krastā kādas troses nemētājas. Vietējiem cilvēkiem jau tas pārsvarā bijis pamatdarbs. Plostus pa Gauju dzina lejā līdz pat Baltezeram, neko pa ceļam neatstāja. Tajos laikos pats netiku ar plostu braucis, tikai tagad, kad atkal atjaunoja plostnieku kustību. Vai, kā mums te gājis pa šiem divdesmit gadiem, plostus sienot! I krusa bijusi, i lietus, savu reizi pat vīlīte apģērbā vairs sausa nav bijusi, kad esam ar plostiem braukuši. Pēdējos divus gadus es vairs nebraucu.
LĒNI UN MAJESTĀTISKI. Nāk lielais svētku plosts pa Gauju! Upes straume tik lēna, ka pa krastu kājām var ātrāk tikt uz priekšu. Vai zināt, kāpēc uz plosta arī laiva? Ļoti specifiskai vajadzībai — ne jau katru reizi kādas sīkas vajadzības pēc plosts pie krasta stāsies… Aizbrauc, izdari un brauc atpakaļ!