Liesmā tu tā pa nopietnam pirmo reizi, tāpēc, lūdzu, pārskrien pāri savai pirmsmehāniķa dzīvei!
Man ir 34 gadi, mana apzinīgā dzīve sākās Valmiermuižā, tad, protams, Viesturskola. Paralēli mācībām dejoju Valmieras pagasta Sadancī. Sāku dejot četru gadu vecumā, nodejoju 21 gadu un tikai tad, kad nopietni sāku ar sportu nodarboties, liku dejošanu pie malas. Tās abas lietas apvienot nevarēja. Pēc Viesturskolas devītās klases aizgāju uz Priekuļu tehnikumu, kur pabeidzu lauksaimniecības mehanizatorus. Pēc tam sāku studēt klātienē RTU par auto inženieri, taču nomācījos tikai trīs gadus… Man kā Priekuļus beigušam nebija iestājeksāmenu RTU Mašīnbūves institūtā, tomēr studijas mani nepavilka — tur bija pārāk sausa informācija, bet man vairāk patika skrūvēt, nevis sēdēt pie aprēķiniem. Paralēli studijām sāku strādāt Rīgā kādā firmā, kas izgatavoja stiklašķiedras izstrādājumus Dakāras (rallijreida) oskariem. Jā, vēl pirms RTU gadu nostrādāju Valmierā pie Guntara Judeika, tā man bija pirmā ievirze autosportā, toreiz Guntars šosejā brauca.
Kas bija pirmais nopietnais pasākums kā auto mehāniķim?
Pie Judeika man vēl bija tāds zaļš periods — tik bieži tur autosports nebija, vairāk biju mehāniķis servisā. Tā nopietnāk viss sākās ar brāļiem Traubergiem TT Motorsport.
Tev jau autobraukšanā gluži vai ģimenes tradīcijas… Vai pašu nekad nav vilcis sacīkstēs startēt?
Nē, nekad! Daudzi man to jautājuši… Nekad! Vispār nekādas sacensības, esmu mierīgā tipa cilvēks.
Kā saostījies ar brāļiem Traubergiem un nonāci TT Motorsport?
Pirmo reizi Uģi un Ivo satiku 2000. gadā Rencēnos — bijām ar tēvu aizbraukuši apskatīties, kā viņi gatavo ledus seriālam Ford Puma. Pirmoreiz viņu garāžā ieraudzīju — vauuu, kāda tur tehnika! Man toreiz bija kādi 16 vai 17 gadi, jau mācījos Priekuļos. Jau septītajā vai astotajā klasē zināju, ka iešu uz tehnikumu, mani nekas cits neinteresēja! Jau vēlāk, tas varēja būt, šķiet, 2006. gadā, man zvanīja Uģis — vajagot satikties… Viņiem vajadzēja mehāniķi, jo tobrīd viņi bija palikuši trijatā: abi brāļi un vēl Gints Garselis. Toreiz mēs vēl strādājām lauķenē, tikai pēc tam paši uzbūvējām sev jauno mājvietu Kocēnos.
KOPĪGA UZVARA. Mārtiņš Zūlis (no labās) kopā ar Sebastjanu Lēbu pērnvasar pēc uzvaras pasaules rallijkrosa posmā jaunuzbūvētajā Biķernieku trasē Rīgā. Foto at-world.com no Mārtiņa personīgā arhīva